Nuko, vētra laikam pāri, vaik jau arī mazliet kaislību, vene. Atlūgumu gan iešķiebu parakstu kastītē, tagad nevar saprast, izvilkt akal laukā vai kujs ar viņu. Jāstiklo logs zin,kas es kaukāds stjokalščiks, uztais remontus, ieliek stiklus, da atjebiķesj, moš atlaiž vēl apkopēju, to tak es ar varētu. Vārdsakot, kāds zin kauko par aģentūru Mēmais vai kāviņtur, ja jau tik bieži meklē,tajau laikam nekas labs nebūs, staigā tur visi pumpainās zeķēs un čivina putniņvalodā? Ta nē, ta šito ne, ajaturkāds normāls arī ir, tad jāpiesakās laikam. Tā apmēram, pappī arī laikam visžēlīgi jāpiedon, ja viņš tagad, savukārt, nav apvainojies uz mani, kā viņam raksturīgi, ka vai pašai jāskrien līkai pakaļ, pazemīgus krustus mezdamai. Kurtanušitā, miesīgs un mīļš jau tas pappī. Tālūk, jāpajogo laikam, lai atpinās pavisam tie mezgli un tajau aizies tā dzīve normālās sliedēs akal.

Bosis uz mašīnu gar manu pīpējamvietu iedams:"Renātiņ, Tu man atlūgumu uzrakstījusi?", essaku "Jā", viņšprasa:"Iesi prom?", essaku :"Nulaikamjau!", viņšsakaneko, parausta plecus uz aizbrauc. Vismaz ķizu ķizu a kapē būtu paprasījis, betnulabi, pasaulē ir daudz citu bosu, varbūt pat smukāku vēl. Nutaneko, es arī paraustu plecus un netulkošu tās 30 lapas noteikumu, ko droši tagad varu darīt un teikt, ajūs atlaidiet mani, muahāhā!

Man, tātad, šovakar ir divas lietas ko sacīt:

Namber van

Namber tū