Tūlītes jums pastāstīšu, kas ir izmisums

Nuneko, pie pilnas apziņas es viņu ne vakaŗ, ne aizvakar nesastapu, bet vakar, kad sēdēju un pamijus turēju to pārkinsona roku, starpcitu, ja labi patur, ta pārstāj kratīties, un otru, ta dabūju pretspiedienu ikpa brīdim, nevar saprast, vai tvarsta, kur silts vai jūt. Ta dabūju vienu atvērtu aci, otru puspavērtu, mēģināju ielīst ŗedzeslaukā un smaidīt no visa spēka, bet, kad izliecos akal laukā, ta acis man īpaši nesekoja. Kaukādā brīdī gan skatījās tieši virsū un es skatījos pretim un turēju abas rokas unpato vienu puspavērto aci nobira viena asara uņta viņš akal aizmiga, bet esturēju tās rokas. Viņas višmaz siltas, bet piesietas, nulaj, nerauj tos vadus laukā. Kas mani bažīgu dara, tadtā smaka, kas tur parādījusies, tie, kas strādājuši slimnīcā, tie žin. Nu, nevis ņetīrība, ja, viņus jautur kopj, bettāda, espat nezinu, necaur degunu jūtama, betcaurkaukurieni, esnezinu, bet no viņas paliek ļoti slikti, nejautā, ka nelabi uņ jāvem, bettāka slikti. Ta pateicu, ka mantagad jābrauc, bet es būšu apakaļ un atlaidu tās rokas. Ta es vilķos pa kaukādiem nepareiziem ceļiem un vislaik pīpēju un, paceļam, protamš, kapi un tā smaka velkas līdz un sasūkusies untā stacīja nekad nepienāks untie kapi nekad nebeigsies. Turp. komentāros, jo caur tel., nevelk gari