Nujobtvajs, vainu mante zem gultas ir bubulis vai ādere, vai āderē bubulis,betnuakal, piecos trīīsmitsešās, nu, kas tas, bļadj, par laiku, nav tāda laika, es nupat, pa lieldienām biju pie memmes, murrrādama parubījos pie seriālīša par gariem (Afterlife, starp citu,man tīri labi patika, nu, vismaz par šo mediumu tēmu šķitās vistāds kā patiesībā varētu būt, nu, nevis tur, gars atnāk un saka, tu pasaki tai manai meitai, lai viņa man piedod un es viņu mīlu, visi raud un smukais, brūnais, labi izgulējšais mēdijs apmierinātu seju pavada nemierīgo garu pretim gaismai, betēgan, tā diezgan murgaini šitai tur gāja un bez kādiem banaļņikiem, tuvu vājprātam, un es pat kādās sērījās apbimbelējos,kamēr viņi akal visu nesadirsa ar psihologu  vēžinieku,kuram, saprotams, viss pēdējās stadijās un šis tik sārtvaidzīgi raksta testamentus, bēru mūziku diskā,visiem visu pasaka un krīt pieklājīgās, elegantās pozās gar zemi un tā pa četrām sērijām, nuejiet dirstnu, kurš duriks šito līniju izdomāja akal, bettā, jā, man patika vietumis) ar visu sauli logā, pamodos, uzkodu ūdenskliņģeri un aizmigu akal  untā divas dienas pēc kārtas. Unnē, man šite nevaik regulāru brūgānu vai vispār kādu, kas aizņem vannsistabu un vazājas riņķī, ta es guļu taisni šitāpat un tas nav atkarīgs no kāda klātbūtnes. Jāpārstum moška tā gulta kaukur nahui, pie loga, vai. Vaiarī jāierīko virtuve par guļamistabu, kur nelaist viesus iekšā, moška man kaukāda tāda ballīšu aura nemierīgā,ko?

Vairī man vaidzēja tomēr ņemt uz mājām to miega rižiku, ko noskatīju autobusā. Tas bija brīvdienās kaukādās, braucu, putens laukā, sēžu pašā priekšā aiz šofera,ilgi jābrauc, ilgi, nu, agri vai vēlu sāc ieklausīties, ja, nu,un tā ieklausies un izšķir, ka kaut kur aiz muguras viens tādā nūģīgā balsī runā pa telefonu, unsaproti, klausos es, un viņam jau tā tā nūģīgā balss, un runā viņš un tā stulbi, bļadj, tik stulbi runā, var just pat tās vietas, kuras viņš uzskata par asprātīgām vai intelektuālām, un pārtrauc vienu tādu sarunu,pareizāk, tā tā fiksi apraujas, kad viņš runā kaut ko par filozõfu un tad pēkšņi,saka,ā, okej, okej, čau (nu, kā saka cilvēks, kas piezvanījis ļerkstēt un kāds otrā trubas galā pacietīgi teicis- mhm, mhm.... jā,,, mhm....mhm,..jā,- un beigās melīgi paziņojis, oj, man kartupeļi deg, vai zvana pie durvīm, vai ko nu tur).Nulūk, un pabeidz viņš to vienu sarunu, sekunde klusuma un dzirdu :"Nučau, priecīgas lieldienas...!"  un aiziet akal, un es klausos un domāju, bļadj, kas par garlaicīgu nūģi, nez kāds viņš sejā, nez viņš zin, ka ir pasaules garlaicīgākais un nūģīgākais cilvēks, un klausoties to balsi, saproti, un visu to stulbumu, ko viņš tur runāja, kaut ko par olām, unkota,jā, varot jau krāsot olas, bet kota mēs ar kasparu, viensotram viņas krāsosim,hehehehe, nu,tādā stilā, bet, vārdsakot, viņu klausoties, jūtu, plaksti paliek gurdi, tūlīt sākšu klanīties, jejbogu, un tā silti paliek un tie plaksti tā pusviru, un tas tur muld, un kad beidzas tā saruna, ta pēc sekundes akal:" Nučau, priecīgas lieldienas...". Jejbogu, man tiešām šķiet, ka es uz kādām sekundes simtdaļām tur ik pa brīdim parubījos. Arākāpjot, uzatvadām, uzmetu skatu atpakaļus, kā tad izstās mans varonis, nekāds tāds, bišku tāds ierižs, pāri kādiem čēesmitiem, ne glīts,ne neglīts, nutāds, paskaties un aizmirsti, nuja, un  uzmetu to skatu un domāju,kā tas nez būtu,ja es tākā svena stāstā par " Es ņemšu uz mĀ(platais)jām šito pŪ(dziļais)lksteni!" (lasīt tā latgaliski) piestātos viņam pretim un paziņotu :" Es ņemšu uz mĀjām šito oNkuli!".

Čik!

Uzskatu, ka šon esmu kauko godam nopelnījusi, nē, to es laikam visu dabūju pusdienlaika šopingā, man tagad ir:
1. bēšs zamša mētelis (õõõboj, tavu traku ķērienu, + kā mēs viņu jau rīt noķēzīsim beigtu)
2. balta jaciņa ar podziņām (tur gan kaukāds grēcinieks visur iešuvis podziņas kā podziņas, a augšpusē vienu rozā sirsniņas formā un katrā piedurknē galā ar pa vienai tādai, rõzā, un sirsniņformā, kas, debils kaukāds, bet nekas šitās mēs visas nogriezīsim, jo pati baigi smukā, tik sirsiņas, nē, točna trahi visi)
3. balta jaciņa (prižimalkins konkrēts) bez podziņām
4. zils krekliņš ar cakainu priekšu (bet tur ir arī baltas cakiņas kaukur, tākā ieturamies gaišos rāmjos,mīlīgs, karoče tāds)
utavēl pa vidam mēs godam nomocījām vienu reklāmrakstu pa veselu a 4 un, vārdsakot, jūtamies traki lepnas ar sevi. Ko darīs ar atlikušiem diviem, to es nezinu, esjau šite izsmēlos, saprotu esjūs, ventilatorieši, tas ir baismi, kauko uz pasūtījuma, baismi). Bēēēt, un tad tas mētelis, un apakšā es visa baltā. UH!