Lasu tagad to Freimanes "Ardievu, Atlantīda", tā, ka visas acis gurst un nav vairs laika aiziet uzpīpēt, smalki, tiešām, vēl gan līdz visam sliktam nav ticis, bet pie apvāršņa jau cilinājas melnas ēnas, sevišķi man simpatizē mamī ar papī, papī kā papī, visu papī pappī, to es tagad tā nemācēšu smalkāk paskaidrot, ar to eleganto lietu bīdīšanu, vai. Arto patspasevi itkā saprotamo aizsargmūrību vai ko, un brīžam akal tākā bišku pēc kāda Kestnera gabala papī izklausās, vārdsakot nevaru pateikt smalkumos, bet mamī pati kā tāda un ar to ainiņu par satrakojušos meitu, kas kaut kādā kaprīzē izšķaida pa sienu olas un vienīgais, ko mamī nicīgi pasaka ir: "fui, cik tas neglīti un stulbi!", nu,kā arī visi tie ieturētie "Mēs tā nedarām!" un "Mazāk ir vairāk". Nujā, untā sapņainā kantes turēšana, par spīti tam, ka šurvaitur šimvaitam tā kāja paslīd. Un paši tādi smuki visi, smuki visi. Un plusā vēl visas tās filmu un cilvēku atsauces,kas noteikti gūglē pēctam jāatrod un jāapskata kadrā/sejā. Vārdsakot, viena no tām grāmatām, ko palasīt iedevējam, neatdod, laiarī, nekas labs jau tur nevienu negaida, bet pietiek jau ar to, ka tagad zini, ka tādi (un KĀDI! ) ir bijuši.