Vakar, kā pie svētdienas, atgadījās sajusties kā tādam Feņočkam, vaikānuto Jerofējevu tā maigi. Pamodos jau sabozusies, nezinu, vienkārši nikna un cauri un ta jau viss krīt no rokām laukā un nekas vairs neklausa un pa gaisu, un būs te kārtība vai nebūs, nukapašam jau šķiet, ka priekšmetiem bezmolvna jāklausa tām tavām tizlām rokām, ta es atsitu elkoni, ta stendere vainīga, ta es izgāzu miskasti pa zemi, kefīrs pa kāju, ibitīt, sūdi rallā, viss pret mani sazvērējies, tātad. Nulūk, eju uz bodi, remdināšos ābolu strūdelēs (kas nez izdomājis tādu aizdomīgu nosaukumu, šitādam, pūdercukurainam jaukumam ar ābolbiezeni lekni pildītam?), nulūk, eju uz to veikalu, blīkš blākš, nepaklausīgā miskaste, trīs maisi, saprotams, kopā, nu nav man nekad normāla izmēra maisu, viss pa tādiem vidējiem un vairākiem jālasa, nu un dažos no tiem pa pudelei no aizgājušiem laikiem, saprotams, nu eju, tātad, jau tāda uzvilkta un pati uzprasos, a vo dvore, a vo dvore viss ledū un pa virsu peļķes un man tie trīs maisi, un eju un lādos pie sevis un kas te vēl tagad pa huiņām, kur skatās dienesti, vaita šito visu nevar nokasīt,ka man te jāiet ar savu miskasti visām kājām savā virzienā, un, protams, pretim nāk tāds kuļturņenkais pārītis, tādi zolīdi, ar tortīti un puķītēm, espiesevis, nutur, kātat, protams, cilvēks jau nevar mierīgi nepucēts un izpūris aizšaut līdz veikalam, nesaticis visus tādus sapucētus un krāsotus, nācietbļadj vēl, nāciet vakarkleitās un ordās untā, kas tie vispār pa tādiem tikumiem, nu, vārdsakot, šitādas psihopāta piezīmes, nu, un tiklīdz es šito visu padomāju, saiet man tās kājas krustā un vēdeklī un kā tik viskādi ne, un, hlabiš, peļķē, ibiītīt, ar visu ceļgalu, pusdibenu un visiem trīs maisiem, kas nožvadz vien, un tie kuļturņenkie tā apstājas tāda pussolī un lūr savām izbrīnītām, kuļturņenkām acīm, essaprotams, saku,- bļadj, nezinu, ko citu teikt peļķē un ar miskasti! Un šie tik lūr, palūr, unta akal sāk lavīties savu pieklājīgo solīti, tā pa maliņu, tākā satrūkušies kā kas, tortīte un puķītes un paši tādi visi saķemmēti. Nulūk, unteman sagribējās, vot, nezinu, vienkārši gara acīm tā kaukā iedomājos, kā sēžu peļķē ar to miskasti unta, hujakts, metu kaukādu tukšu cīgpaciņu viņu virzienā un ieķērcos :"Abi pidari!",laigan viens no viņiem pilnīgi nepārprotami bija dāmīte. Nez, ganjau sāktu skriet, kamēr iemuktu kādā poģīti, tortīte vien nošūpotos. Nu, vārdsakot, un te man sametās smiekls no šitā, tāds īdzīgs, bet smiekls.
Aizgāju izošņāt teritoriju kaimiņzobārstniecībā, s vidu neko tā, ķopļinko, ujutņinko, no sākuma iepazinos ar kundzīti dīvānā, nezinu, vai adminstratore, vai kāda instrumentu steralizētāja atpūtā vai kas, bet tāda jauka paskata madāma, šķirstīja žurnāli tā omulīgi kamēr es pētīju cenrādi un auksti rasoju no salasītā manipulāciju klāsta( ko tik visu nevar, lai dievsžēlīgs), vārdsakot, ar visu savu personu demonstrēdama, ka man te nekā nemaz arī nevaik, es tikai tā, meņū lasu. Ta es tomēr neizturēju un saku uz viņu: "Esatvainojos, tā ekstrakcija mums būtu tā raušana, ja?" viņsaka, jā, essaku, -Ahā. A kā tad jums te ar tiiem pierakstiem? Nē, nu nejau tagad, bet tā, -nākotnē, viņsaka, ajūs ieejiet,reku tur galā dakters tieši brīvs un paprasiet, esdomāju, nu, lamatas, cits nekas, ieej un cauri, skaiti jau apguldīts, betnulabu, atpakaļceļu zinu, esam drošībā, ieeju, atur džeks tāds šustrijs un māsiņa tāda blonda un saulaina, slauka kautkādus skalpeļus, varētu padomāt, ka tikko margrietiņas abi divi pa pļavu lasījuši. Nutur, komsī- komsā, unutizini, neko tāds, paļāvību rosinošs, kādu strēķīti stāvēju pie slieksnīša, ta kaukā jau solīts uz priekšu un kas, un es pat samirkšķināties nepaspēju, kā tiešām mētels jau nost un apguldīta jau pētīšanai, un neko, pabakstīja, pastīja un teica, ka šiten laikam nekas cits nebūšot kā knaibles, essaku,- tas labi, a kāķis, ne? šissaka, nē, essaki labi,- ta pierakstiet! Un tagad esmu pierakstīta, kas ir jau solis pretim uzvarai. Uz parītu gan, es itkā biju nobriedusi atvaļinājumam taupīties, nutur, mokas un vaidi un kas, betnootras puses, priekškam tev vaidi brīvdienās, ka var vaidēt darbienās, kad tāpat jau jāvaid.. Vispār, es tā bišku tākā kaunos, ka pie tās apguldīšanas nepieteicos, lai rauj uzreizām, ka jau reiz tik tālu tikts, betē, pārāk daudz drosmes jau no viena cilvēka vienā dienā arī nevar prasīt, piekam tur jau rindā strīķējās viens bāls kungs.
Un! Šodien beidzās remonts, URA! Bet, tagad es zinu, kas ir pati nelaimīgākā nodarbe pasaulē- vadiņu atpakaļ saspraušana. Tas nabaga aitišņiks uz vakarpusi izskatījās tāds, ka raudās, vems un kliegs vienlaicīgi (bails pat domāt, kāds viņš izstīsies rīt, jo šodien viņš saslēdza tik kādus 30 % no visa slēdzamā) Kautkā, visās remontējamās telpās visu iznesām un atslēdzām pa kādām divām stundām, žvirkt, un tukšs viss, abet ar to atpakaļspraušanu gan tā pavisam sērīgi, pirmāmkārtām jau neviens vairs neatcerējās, kuram kurš galds piederējis un visi ķēra svešus, kliegdami, ka šito virsmas noberzumu gan viņi atceras kā šodien, ta uz beigām vienu noberzumu atcerējās izberzuši kādi trīs un stūma vienu galdu uz visām pusēm, kamēr viss pavisam sarežģījās vienā lielā un sarežģītā vairāku galdu neskaitāmu detaļu kaudzē, līdzkamēr pirmais no trim daļām salikās mans galds, jo tur gādīgie zelta puisēni bija sarakstījuši manu vārdu pa visu apakšu, un ta pārējos salikām kaukā, pēc izslēgšanas metodes. Laigan, es, savukārt, nekādu izberzumu uz sava galda virsmas neatcerējos un ilgi protestēju, ka man nu gan šitāds galds nevarētu būt bijis, par spīti tam ,ka mans vārds apakšā un es taču atceros faktūru un šitā nav mana faktūra, bet sveša kautkāda un izberzums arī svešs, bet beigās laikam izrādījās, ka tas viss mans. Jautri mums tur gāja, vārdsakot, traki smējām un kaļķaini visi, un tas nīgrais aitišņiks ar saviem štepseļiem, atsēdies uz kura galda gribi, vienmēr no apakšas viņš ar kādu vada galu izlīdīs, dusmīgs tāds.
Tagad man apnika un notirpa kāja un jāiet ar lašmaizītēm Shameless skatīties (nostījos otro sezonu, pašvakāka gan par iepriekšējo, betē kaukā sajutos viņiem stirpri pieķērusies, tanu nostīšos vēlreiz pirmo, ganjau būs aizmirsies)
