Aij, bija jaukas brīvdieniņas, jauki vīnojām, visādām aizdomīgām zortēm, drīz zilu drīz zaļu drīz sārtu,vai kānu tur bija tai pasakā par to izlepušo paiju un jostiņu, ta aizgājām un ābēdambi ar visu manu vannas sveci, pārRīga tāda skaista un gaiša un darbīga, kas viņiem tur ko spīdināt un šiverēt arī piektdienas vakarā, tad uzsvempāmies kaukādā paugurā,tas laikam viss,kas no tām smilšu skulptūrām pāri palicis, sakasīts čupiņā un virsā sniegs,,stāvējām tādi lepni pašā galiņā un dzērām no visām pudelēm, svece vislaik dzisa, tā nu nonēsājām tādu pliku bez fukcijām, jo apnika tur svilināt pirkstus viņu nemitīgi dedzinot. nujā, stāvējām tai paugurā un atlikušajiem, kas vēl nebija uzsvempušies estā pamācoši (tākā ziemassvētku jampadracī- PA MALIŅU), lūk,tā svinīgi saucu -"JĀKĀPJ SKUJIŅŅĀ!", pēc tam nekādīgi netikām atkal lejā, kad visi bijām sarāpušies, ar visiem žvadzīgiem maisiņiem un apdzisušo sveci, es lepni šļūcu uz dibena (PA MALIŅU), neteiksim, ka ļoti eleganti un tādā drīzāk palēninājumā un ik pa brīdim aizķeroties, netā kā , žvirkts, nepateicīgs tas sasnigušais ziemas materiāls, kaukas augšā tur tā simboliski uzsalis a apakšā nekā nav,tukšs viss, aiz manis palika tāda mālaina strīpa, ta bridām uz priekšu līdz pašam dambja galam, nezinu priekš kam, nekā jau tur tāda nebija, bet forši tomēt, un man arī beidzot tādi neslīdīgi zābaki, kas neiet katrs uz savu pusi, var lepni cilināties un brist un tad jau atkal, kā jau vienmēr šitādos plašumos (un nav no svara, vai pļava vai noriņa vai sniega laukumiņš),pienāk svinīgais brīdis, kad saki- bet laura/sven/tom, es tā jūtu,ka tūlīt būs jāvāļājas, un tad mēs arī skrējām, līdz apkritān, nesačurātu laukumiņu atraduši, gulējām uz muguras un smējāmies,un virs mums debess un mēs smejamies, moška bija zvaigznes, a moška nebija, kas to lai zin, betta sāka vilkt no apakšas un mēs cēlāmies augšā un viens otru atkal,attiecīgi, aptīrījām, no lipušiem sniegiem, ta gājām akal atpakaļ, sarkaniem vaigiem un mani zābaki nemaz nebija tik neslīdīgi,kādus viņus turēju, jo pie krustpunkta apvēlos uz dibena taisni un negaidīti,tas smeldz vēljoprojām (nupatās biju pie memmes un sūdzējos, aijaij, dibens sāp, ledus tika, šitāda, vaivai, nukurtad bumbulīts nokrita un glauda man pieri, nu, kājau mātes tā gādīgi dara, un essaku, tā rūgti un saviebusies- pie šnabenes, untamēssmējāmies). Nutāviskādīgi, pēc tam jau, siltumā, tad uznāca tāds silts miedziņš, ar tādu labi padarīta darba sajūtu, nu, un sāpošu dibenu,saprotams. Ta no rīta pamodos moža un līksma, viesi prom, ieviesu šķīstību un tīrību, visu,kas žvadz, to visu nafig laukā, ta pienagloju savu iepriekšvakarā iegādāto naktslampu virs gultas, naglu dzinu ar kartupeļštopējamo piestu (? kā viņtur sauc, nu,to biezputrtaisāmo), jo āmura jau nav, aijkuglīta lampiņa, viņai ir pat on/off puļķis,ko es jau neskaitāmas reizes esmu izmēģinājusi, gan no gultas, gan stāvus, oijku forši tas (no gultas foršāk, tāds mistera bīna prieks uzreiz no tā "knikts"), un viņa tāda visa pieklusinātās gaismās un mežģīnēs un rombiņos, taisni piemērota tādiem visādiem intimiem ar grāmatām gultā un tā.
Bet šonakt sapnī redzēju mazu pri mazu sunīti, tādā žurkas izmērā (bet nejau kaut kādu čivauvas vaņučku) drīzāk, tādu lapsaskrāsas un formas dzintaraci, tikai miniatūru, neatceros detaļās, kur man viņš tāds ienācās, bet fakts bij tāds, ka viņš bij dabounams un gandrīz mans un es servēju viņam viskādus gardumus tādā mazā puķainā tasītē un sajūsmā sēcu (aktu mans mazais mīļais šņiku šņaku) un viņš tā sirsnīgi bija man ieķēries krāgā, tādiem drīzāk pūķīša nadziņiem un skatījās virsū tādām mīlpilnām acīm. Un tur vēl bija tāds piguors, ka viņš bija no kaut kādas sevišķi īpašās zortes,kas nekad neaugšot lielāks un, sootvedstvenno, man bija visas tiesības/ pienākums/ gribēšana/ priekšnosacījumi un vēlviskas, lai viņu paturētu un man par to nekas nebūtu (nutur, pārmetumi un veselais saprāts un tā), bet ta es atkal pamodos un nav te nekāda lapsveidīga dzintarača, pūķa nadziņiem, ne krāgā, nekur, demit!