Vispār,baismīgs stāvoklis, grūti saņemties dajebkam, mierīgi tā arī varētu caurām dienām nosēdēt, lūrot sienā un domājot par maiju, kas atnāks, varbūt, pēc kādiem desmit nebeidzamiem novembriem, un kuru tu laikam nesagaidīsi, jo būsi jau simtreiz pa tiem desmit sakaltis ķeksītī. Un, galvenais,ka šitas maitā arī visus darbus, kurus tu itkā centies apdarīt, kādu dzīpargalu no mudžekļa izvelkot, bet neko tolkam neizdari, jo vienkārši tupa lūri un neredzi vairs risinājuma un ta velc laukā nākamo,ar kuru akal , bezpoņas,ko darīt un tā uz riņķi vien un beigās nav izdarīts pilnīgi nekas, un tu domā,nekas, nekas,šitā nebij īstā diena, šitā bija tukšām acīm lūramā diena,rītdien ta sarausim,un ta pienāk tā rītdiena un atkal nekā un ta akal un akal un šitā bez gala, un neviena diena vairs nav īstā diena, jo tas mudžeklis jau tā sapinies,ka pat vilkt kauko laukā bails un ta tu akal domā, nekas, nekas, šitas nebija īstais mudžeklis, šito, kamēr neviens neredz, paslaucīsim zem tepiķa un neviens nekā neuzzinās, vot, a kad nākamais samudžināsies, ta gan es riktīgi saraušu, tas būs īstais mudžeklis un ta man būs spars un ta pienāk tas nākamais mudžeklis un nekā, ne īstais mudžeklis, ne spars, nekā, akal bišku jāpalūr, tukšām acīm, jāparausta kaukas beztolkā unta atviegloti jākonstatē- nuja, tā jau es domāju, šite nekas vairs nav darāms. Nu un ta, attiecīgi, beigās tu sēdi uz tāda uzburbuša tepiķa,kalna galā un lūri tukšām acīm un domā, nekas, nekas,aizies mājās, riktīgi saēdīsies, satīsies visās segās vienlaicīgi,palūrēs tupa sienā un ta uz rītdienu, ta gan saņemsies, jo tā noteikti būs īstā diena.
Bet neviena vairs nav īstā, kapiš?!Nekam!