Trešo dienu šeit nīkstam ārā bez šņaucamās tabakas (šņaucamā tabaka-strīpots) KABAČIEM. Tas pēc pepijas garzeķes. Domās griežu viņus nepieklājīgi plānās šķēlītēs, ieputinu miltos un krietni izmērcēju olā, tālaj tek pa pannu na. Bettā vietā būs skābeņzupa, nekocitu prātīgu pie šeitpiejamā nevarēju izdomāt. Tajau kaukad saņemsies un aizmauks da rēzeknej, betē, navgatav vēl cilvēkiem, šitenjaupatām nevar knapi divminūtes līdz veikalam daiet, ka pa to strēķi satiec visas iespējamās pagasta vecenes, vaļā mutēm un garām, savukārt, pabrauc visas piecas pagasta mašīnas un vēl mopēds. Nuja, sodrējus ar nemēzīšu, elles darbs tomēr, apstīs tai Rēzeknē to tapešu piedāvājumu, virtuvē gribu bēšīgas un ar mazām, mīļām puķītēm, a istabā-zaļas un ar rombiņiem, tabūs gandrīzām kā bērnībā, no bēniņiem pat nonesu to milzu gleznu, nujūnov, drošvien, kaukas slavens, vētraina jūrja un tai pa vidu nolauzts masts, uz kura izsaglābušamajamajamamies, tik bieži bērnībā pēdīgais pirms aizmigšanas pētīts, ka kapēc gan, lai nepapētītu arī tagat, trīīsmitgadīgam pīteram penam esot. Nulūk, kat atradīšu āmuru, piekāršu, neesmu jau ar sevišķi piepūlējusies meklējumos, nu, naglu ar, saprotams, vaik. Tā, kastavēl, atradu savu lecamauklu, sarkano, ops kā veļasstriķi piekāris pie krāsns, vaku maziņa un īsiņa. Šon laiks apmācies, betganjau noskaidrosies, vakar ilgi nolasījos darelu gultā un ēdu opja končas vinnijs, tā ir ļoti labi, bet vairāk nedrīkst, savādāk, nebūs ko vest kukulī. Varēja jau bišku nolīt, mežs tik sauss, ka čab, pagaidām uz sēnēm var necerēt, bet es nopirku sīpolu gadījienam, ajanu nospīd. Patlaban sēdu uz mazās mājas lieveņa, atpūtskrēslā, uz kājam man zils pleds, kājas, lai pavisam, uz bluķīša uzsutētas, kafija kūp, cigarete kūp, svētlaimīgāk vaiŗs nevar.