Prosto davai družiķ v gubi davai družiķ
Nupatās fredis bēbē brokastīs stāstīja atgadījumi iz Freddī Merkurī dzīves un es uzreizās stāvus un, dipdipdip, griezt skaļāk, lai nepalaiž ne vārda garām, nujūnov, nav nekā jaukāka pasaulē, par atgadījumiem iz dzīves, sevišķi nelaiķu, notā arī vajadzētu sastāvēt biogrāfijām, nevis tiem perdo sausiem datiem un šķebīgi familiārām uzrunām vārdā, koe, gultā vienā gulējuši visi esat, nea, nu daži jau esat, bet tomēr. Nuvārdsakot, un tas fredis, tas, kas freidenfelds, sāk stāstīt un saka, nu, un tam fredī merkurī, bija tāds, laikam jāpastāsta, neviens jau neatceras, grupas kvīn, tātat, solists (šajā vietā es tākā tas trennužkās no naša raša, nu, kas ar teļļuku runā, kliedzu- kodirs?!!), tātad, tam fredī merkurī dikti patika kinomotogrāfs un vecas filmas, melbaltas viņam patika (bļa, kurš šaubījās), nuja unta kaukādā minhenē ta viņš aizgājis uz ķini, atur taisni demostrē Bezgalīgo stāstu, kas, saprotams, neticis tur subtitrēts un nekādi citkādi ārvalstniekiem saprotams darīts, un vispār saucies "Die unendliche Geschichte", gešihte, gešihte, vārdsakot, untanu tas Merkūrijs tur desmit minūtes pasēdējis, pastījies kā balts suns pa gaisu lido, neko nesapratis tai valodā un pātarus angļu mēlē skaitīdams, ganjau arī rokas vicinādams, pametis kīno telpas. Itkā jau štrunts, bet tas vispār atgādina, ja, ka man viņš, tas Merkurī kā tāds ir tāds ļoti intims draugs, aijmīn, laikotur kāds teiktu par šķībiem zobiem, manliekas, tā ir vissmukākā mute cilvēces vēsturē, vispār, -pabučoties un mirt, jejbogu. Nu, un vaigukauli, saprotams, arī, ko ar tiem, ta nezinu. Un, kas man vēl atgādina, ka reiz,ļoti sen, bet svaigi prātā saglabāti, redzēju viņu sapnī, bettojau laikam miljonsreižu esmu stāstījusi,betē es vēlreiz pati sev pastāstīšu, šitā tak mana dienene, nulūk, un tai sapnī bij tā, ka es kaukādīgi biju nevairāk nemazāk bet aizkulisēs, unē, šis laikam tikko svaigi nodziedājies, ar visu savu karaļmantiju, spudūkts, un klāt, unē esjau nesāku spiegt, saprotams, un kauko raut no sevis nost, betkaukā tur tā sanāca, ka mēs bišku padejojām prižimalkinā (bez kaukāda intima, ja), un tā mantija bij dikti samtīga pēc taustes,nu uz pleciem vismaz, nekur citur nečamdīju, ja, unē virs mums griezās diskobumba, nutālampa ja, un uz atvadām viņš mani nobučoja uz pieres. Prikiņ, prikiņ?! Pāršpļauj šito!
Bettā, visā visumā, turiet īkšķus un visu, kas turams par mani šodienā, ja paveiksies, man viss izdosies, rītvakarā jau būtu jābūt vieglāk. Tagat, spudūkts, dušoties un pekeļoties un krāšļoties un pēc desām, maķviņu.
