Tas notika precīzi pulksten 00:06, kad biju ieslīgusi tādā apzinīgas darbinieces miedziņā, no kura mani kopā ar sirdsklauvēm uzrāva stāvus gaisā nenormāls brīkšķis un es konstatēju, ka tas, kas pār mani kritis, tas ir ne vairāk ne mazāk, bet aizkars. Ar visu, maķviņa, stangu. Un laukā zibeņo. Un es naktskreklā. Un ārā tumšs, aja ieslēgs gaismu, ta viņivisi redzēs mani naktskreklā, ko darīt?! Pāris min gulēju gultā un nekustējos, domāju, varbūt pāries, bet tad sāku domāt par sirmām vecenēm un kratītājiem, kas visi man, zibens apgaismoti te sastāsies pie loga. Ta pa tumsu kāpu uz ķebļa un centos kauko labot, nekā nevar redzēt, ta metu pa zemi skrūvgriezni(zi?) un nolādēju arhitektus mātesvārdiem. Ta akal pagulēju tumsā un nekustējos un akal sāku domāt par vecenēm un kratītājiem. Ta saņēmos iedzēst gaismu, kāpu uz ķebļa un atklājos garāmgājējiem naktskreklā. Nekas nesanāca, turpināju lādēties un visu mētāt, ķeblis ļodzījās. Ta pamanīju, ka pretī logam darbinas mašīna, ieslēgtām fārēm, un tai labi pāŗskatāms visš šis posts, nu, es, ķeblis, stanga, naktskrekls, rozā. Koncentrēju visu naidu uz to, nutur, kotuturvēl, pidar, lūri, pird ellē. Ta akal padomāju, cik ļoti šitas viss atgādina blekbūku vīna gatavošanu un gandrīz apsmējos. Bettā, esmu ļoti nikna, guļu nekustīgi, domāju par vecenēm un kratītājiem, dzīve ir tejātris un istaba ir skatuve uņ vispār esmu izmisušākais cilvēks pasaulē un nekadvaiŗs nearvienu nerunāšu