Es tiešām laikam, piedodiet, sāku no visas sirds neieredzēt tos riteņbraucējus, ne tu saproti, kur viņš pirdīs, ne tu saproti, kur viņš nepirdīs, kurtabļadj, lai es zinu stāvēt, ka uz visām pusēm laikam un šodien pat, pīpētavā, vārtrūmē, no kurienes tas perduks sazīmējās, tu stāvi mierīgs un uz vietas, pīpē intimi, viņš ņem un braukelē pa riņķi apkārt, man pa riņķi apkārt, koketņiks hrenovs, nukasirpa nemieru pasaulē, koridõrā nevari braukalēt. Uzvelciet tak tos veloceļus pa visurieni, ka dzīves nava vairāk kājāmgājējam, es, piemēram, sadūšotos riteņot tikai kaukādos laukos vai kaukādā grūtnieču parciņā, kur arī drosmes smeļaties lavierēties pa tiem nesakarīgiem kājāmgājējiem, ka kājāmgājējs pat kājāmgājējam kājamgājējs

Viņi ies vēl tālāk savās izvirtībās un piedāvās tev karstā šokolādē mērcētu banānu. Vaitatiešām viss uz pasaules jāsavieno savā starpā, ķilavas neiet pie makaroniem, tāpat kā zapte. Arī neiet.Pie makaroniem.