Briesmīga nedēļa, tātat
Atnāk mājās tā vien, lai saēstos, pie titriem jau aizmigtu pie kāda serjāla un ta sāktu akal no gala, toties modinātāju specjāli nelieku, vot, laj iet dirstja, ka tur jau tai darba dzīvē tādos ritmos aiziet, ka nepaspēj pat saķemmēties, tik vakarā, zin, astoņos, apsties kāds tu tāds viscaur smuks, ar flomīša aprakstītām rokām un džemperi esi staigājis. Laj do izgulēt, ja vakaros ilgi tur jāsēd. Un, visi ņedavoļnie, to es caur muguras smadzenēm. Un viss, kaukāds tāds nesakarīgs, ka itkā būtu apdarāms, ja ne visas tās kaitinošās, sīkās hreņas pa vidu, piemēram, divas stundas kasīt no plakāta akcijas uzlīmi, nutur, teorijā, tam nebūtu jābūt nekam grūtam un laikietilpīgam, tikvien kā maziņi, sarkaniņi burtiņi "Akcija spēkā līdz 15.12.2010.", da, bļadj, kas varēja iedomāties, ka viņi uzlīmējuši katru mazo burtiņu atsevišķi un tie arī atsevišķi jākasa nost, ar pirkstiņiem, ar pirkstiņiem, jo visi rīki ta pamatni skrāpē, nu, taisni prieks, darba dunas pašā viducī karāties čakenes apgaismotā logā un knibināt, pa vienam vien, un katrs burtiņš atdalās vismaz desmit dažādās strēmelītēs, un visi darbi stāv un faking Albertiņš vēl no pakaļas kauko tur, vajtevpalīdzēt, nē, nu es nākšu palīdzēt. un nāk virsū jau, dēm, nekad nenāciet man klāt no pakaļas, tā man trauma no trakāsmājas.
Vajšitie baneru paraugi, ko man tipenē izsniedza visus tādus vaļējus, kaukādā pilnīgā pakaļā viņi tur atrodas, tas pirmkārt, a otrkārt, jā, pat striķīti neuzsēja, un ta es eju tāda, ja, kapuce šļūk uz acīm, mati pa visu seju pārkrituši, cimdus nevar uzvilkt, jo rokas aizjemtas, viss sprūk vaļā un vējā plivinas, un tā kapuce, šļop, un viss, nav man vairs redzes lauka un, kā kārto to kapuci, tā šļop, baneris izplivinās pa visu vēju priekšā, un telefõns kabatā vibrē, kā pacelt, ar kādu tādu roku ieteiksiet, un zvana un zvana un es jau acu priekšā redzu kā nometusies uz visām četrām klapēju trubu pret asfaltu un banerā griežu sātanszīmi ar atslēgām un, visbeidzot,iekožu kādam nejaušam garāmgājējam zābakā. Un tu atvelcies tāds apakaļ darbā un tev viskas tāds degošāks jādara, a tev pasaka, ka tagad deg izprintēt sanākušos cv, uzreiz, tagat, momentā, 300, joptvaj, gabalas, katrs tak jāver vaļā atsevuški un jāsabīda, lai vismaz vienā lapā tak līstu, un tu lādies uz viņiem, nunaher, naher jāraksta cv uz 4 lapām un piektajā vēl bilde klubkrēslā pa visu jāieliek, vai tās krāsas, māte mīļā, numan krāsainais printers, šito izšķērdību, vot, princippēc mellbaltu. Un fõnā nepamierināta Marina, ar zelta, faking dekõriem, ar visu persõnu demostrējot, ka nav man sajēgas par dekorēšanu un visu svētku sajūtu ar to es viņiem nojaukusi, skaļi bļāvu, pa visām kasēm, sak, te jau tā pēc balagāna, kūūūr, kūūūr tu tagad nes to māla sniegavīru? Nespraud viņu tur!
Nopirku sev ļoti glītu pelēku kleitu, kurā šon ietērpšos, lai smuki piedzertos līka
