Taisni prieks skatīt filmas, kur traķenē darbība. Sevišķi traģiskie gaiteņi, kurtnu tad allažiņ notiek tā lielā darīšanās- kuplā, trakā čupiņā, viens sit galvu pret sienu, viens taureņus ķer palēkdamies un siekalu šķiesdams, vēlviens krīt pa zemi galīgi uz visām pusēm, kožas vēnās un dievtētiņš sakās esam tagat, pa vidu vēl kāda nepārprotami autiska meitene, taisni dekoram izsēdusies, izsēdusies un blenš. A personāls,tā - fonam, atturīgos novērotājos tāds vienmēr nostājies, arhīvu, piemēram, kārto, vēlīgi smaidīdams, sak, ŗekā smuki bērņuki ŗotaļājas. Pirmāmkārtām, tad apreģeļiķes, ko jūs tur man rādiet tagat, dienas stacionāru rāmiem abdzimumu vēngriežļiem, vajtad hronisku garāvājnieku nodalījumu, jo, ja to pirmo, ta man skaidrs, kapē puikiņi un meitiņi rokrokā, a ja to otro, tanugan nediršiet man bumbiņas, ka akūtu pacjentūru neapvalda, disciplīnas neietura un ļaun abiem dzimumiem tur savā starpā pa murgiem knaibstīties.