Stāsts par nesatikšanos

Parcikpartik, vāri velku dzīvību līdz nākamai dropei, jo dzīvei vispār jēgas nav, ta vienīgais ko stāstīt, par sapņu pasauli, jo atklāta vatēto deķu sezõna un tur tad, apukšā, viss kas rādās. Un rādījās man draudziņš, viss tāds sen neredzēts un tāds un atnāk tas draudziņš ciemos, bet es saku, komsī- komsā, jauki jau ka piekāpāt, betē man vēl šurtur jāaizskrien, jūs, tā teikt, pasēdiet un pagaidiet, un atstāju tātat draudziņu, pat tējas neuzvārijusi un - prom, velnsarzin, kur man tur bij jābraukā ar visādiem tramvajiem turpušurpu, atceros tik õmīti priekšējā beņķī ar sēņu groziņu un diviem mazbērniem, viens no kuriem pagriezienā netīšām izkrita pa logu, bet, ka apakaļsēdošie kliedza, raujiet tak to stop kloķi un kotur, ta õme teica, laij jau bērns izguļas, nuja triecos es a tiem tramvajiem turpu šurpu, no galapunkta līdz galapunktiem, pa kaukādiem tiltiem skrienu, tātat, svarīgajās darīšanās, bet apziņa saka, nueitaktu mājās, ka tas draudziņš gaida, kaukā nepieklājīgi tomēr, nuja, un ta es sapratu, ka nezinu, uz kuru pusi mājas ira, un akal tie tramvaji, turpu šurpu, tuneļi un brikšķi un blandos es tāda, visa izmisusi, un nav man vairāk māju un draudziņa, kas iekšā. Nuja, ta akal bišku tramvaju, lādēšanās un atmestu cerību jelekad skatīt to draudziņu vaigā, kad pēkšņi, skatos, hobanā, māja, kas māja, piekam - manējā, nu es, spudūkš, pa trepi augšā, kādi trīs pakāpieni uzreiz palēcienā, skatos, ausos, kas tad tur man pa priekšu tādi priecīgi kāpj, - vesels bars ar draudziņiem, polšus žvadzinādami, essaku, komsī- komsā, vaijtajūstagat ciemos nāksiet, ka mani varbūt intims tur gaida, šiesaka, kādsvēltev intims, ka mēs visi algas saņēmām, vajtasnavjauki, mums visa nakts vēl priekšā un sagāžas tātad tai miteklī iekšā, nutur visas lietas, kur glāzes, kur attaisāmais, kas tev tas tur tāds sēž,  un tā, un ta atsēdos es pie virtuvs galda, atsēdos zodu rokā sajēmusi, atsēdos un pamodos.