Forši, ka šodien ir piektā diena un tikai tagad atskan satraukts kolēgas zvans, sak, paklau, fjokla vai tad tu darbā vairs neplāno ierasties, uz ko atbildu, ka tuvākā laikā visnotaļ nē. Vārdsakot, tāpēc tā atvaļinājuma nauda arī sastādīja apaļu nulli, ka mans iesniegums tā aŗī novīzēts un appastalots, grāmatvedību acīs neredzējis, rātni atgūlies priekšniekam uz galda, dus sev. Tā, vot viņi mani mīl, krepko, uņ satraucas tikai pēc nedēļas bezvēsts.
Patlaban esmu pelrušķe un beŗžu sodrējainus katlus, skaidŗa mana māsa un propers-brāls. Ož pēc valsts iestādes havajas

Nuprotams, taka tu ar rūtaino pledu un Heriotu svētlaimīgs atslīgsti zālītē, pēkšņi atnāk slapinātājs, visu naturāli pieslapina, iesmej tev sejā un tā, itkā nekas nekad ar nebūtu bijis, aizdiebj pa lauku, savās caurajās 50tā gadā
iegādātās galošās. P.S.
A ko jūs teiktu, ja es kļūtu par vetārstu? Tas tak būtu bezgala jauki, ja es beidzot par kauko kļūtu un man būtu pašai savs halāts?! Un varbūt pat asistents.