Ļodzīgās skrūvītes
Mīļie draugi, ar mani šonakt sapnī notika kaukas šausmīgs. Neko ļaunu nenojausdama, braucu es 4. trolbasā no mākslas akadēmijas izrādes "Žurka kornēlija", kad blakus nosēdās un izeju nosprostoja kažokādā tērpta tanta sārtvaidze, nutā, ap kādiem piecdesmitiem vecumā. Nutadlūk, kātas bij kā tas nebij, ka to roku uz tā turekļa sanāca turēt šai pavisam priekšā. Vārdsakot, sākās ar to, ka vienā negaidītā brīdī šī to roku ņēma un nobučoja, es tā nedaudz samulsu, numaz kāda vājība cilvēkam var uznākt, pastījos uz šo, bet šī man pretī taisa tādas perversas grimases kā amīšu filmās resni rokeri mazām britnijām rāda, nuja, šitai vietā es sāku satraukties, bet acīmredzot pa maz, jo nākošais, ko šī izdarīj, viņa ņēma un to roku piedauzīgi nolaizīja. Šeit es sāku satraukties pavisam un apjēdzu, ka esmu galīgi iesprostota un netieku vairs ārjā, jo priekšā sēd tās siekalainās šausmas un otrā puse ir logs, caur kuru nav iespējams laukā izspiesties. Te nu es vērsos pie vienaldzīgās trolbusa publikas :"Ļudji....," es sēcu viņu neieinteresētajās sejās(tādā izmisīgā briljantrokas Mironova balsī, kad šis ar tīkliņu pa ūdens virsu staigāja), vienlaikus konstatierēdama, ka siekalainā šausma ar savu plato muguru nosegusi visu uzmākšanās faktu, tātad neviens to nevarjētu bijis tapis redzēt un mani bruņnieciski aizstāvēt "ļudji....", bezadbildes sēciens noslāpa kaukur tikko izsēkts.
Karoče brīdī, kad šī gatavojās man tai rokā erjõtiski iekosties es, godvārds, ar brēcienu "Mīļo dieviņ, lūdzu- nē" uztrūkos pat vairāk nekā sēdus.
Es ļoti ceru, ka tas vismaz nebij kaulainās simbõls.
Betē, betē ir arī labā ziņa, līdz atvaļinājumam 2 dienas, toties nebeidzamas
