Novembers man sirdī iemeties un rudenājs ap pieri apvijies

Aij, es īstenībā esmu tik ustavšijs (krēslā atkritiens) un viss apkārt man tik zajebavšijs (pār skatuvi pārskrējiens), ka tīri vai piedienētu Kantānes balsī deklamēt kādas sēras kapu dzejas un spraust sveces, kam vaik, kam nevaik.
Un vēl man nozagts smiekls, kopā ar jēgu un visu prieku, nekā nav, tikai ņirga un pofiks. Un es nevaru atcerēties, kad tas viss sākās.
Nejau tā, ka suicidālais pīkols būtu uznācis, bet vienkārši, gribas entā pārvērsties, tikai audzēt sūnu, čīkstēt un vējā līgoties,un neko citu, un tā miljõniemmiljõniem gadu,- žvīkžvīk, līklīk, šššššššš

un tad atnāktu ķirmji un atrisinātu manas esības problēmas.
Šeit vaidzēj būt teikumam, kas pieliktu treknu punktu in fjoklastail, bet arī to svisnuļi.