Ir jau akal viskāda spļaušanās svētiemtēviem bārzdās, bet, akdiesakdies, kā man tas viss ira apriebies. Un pats baisākais, ka es tīri vai gribētu tikt noīsināta un neredzēt nevienu no viņiem nekadnekad un aizbraukt švilpodama uz kādiem labi zināmiem laukiem un dzīvoties tur cauru vasaru un braukāties ar ričāgu un lasīties grāmatas uz plediem un dzerti alu pie ezeriem un pēctam, līdz ar pirmajiem sniegiem, atgriesties lielpilsētā un domāt ko tālāk.
A šitā, tuzini, sadirsīs visu vasaru un atlaidīs, piemēram, rudenī, un rudenī, ako rudenī, cāļus tikai skaitīt.

Un vēl tajās tāltālajās Siguldas vasarās uz lietu es līdu bēniņos, kur kožu saēsti ūdeļādi, beigti muši un taurekņi starp logiem, pēļi, nošu grāmatas, tulpjsīpolu kastes un ulmaņlaikmušu nokakāts milzu spoguls (ko es, deklamējot dzeju un vicinot karogkātu, laimīgi sadauzīju, pēctam, ļaunu nojausdamas, abas ar kaimiņmeiču skrējām pa trepi "aibažubažubažu" ķērkdamas un õme noturēja šo par vainīgo, tamdēļ trenkāja nabaga kaimiņLieni pa dārzu līdz mēs abas uzmukām sīpoliņābelē un nenācām lejā līdz vakariņām, kamēr õmei "tā paiet pasaules godība un visu vajag izvazāt, zagļi -demolanti" trakums pārgāja.)
Nuja, vārdsakot, čoini, kad lieti pa skārda jumtu ņemās un tu nonāci tādā spokainā mijkrēšļa pasaulē, līdz kamēr sabīsties no vērpjamratiņa mestās ēnas un baismās mugurkaulkņudoņas pārjemts, deso lejup, kur gaisma un oumulība un melnbaltā telvīzõrā Ērkils Puarõ, par piemēru.