Tas izklausīsies savādi, bet es sestdien neaizgāju uz dailsteātra izrādi "Nekrofīls", jo biju pārlieku aizrāvusēs skatoties jūtjūbes videõ arhīvu ar tiešajā ēterā pirdošu Hilariju Klintõni.

Man ir viens liels problems, jau kopš dzimšanas ir. Proti, es nesaprotu ko man vaig uz galvas, vai gluži pretēji- nevaiK. Un spriežot pēc pfrizieru sejasizteiksmēm un dažiem veikumiem, viņi arī nezin.
Pirms kāda laika izdomāju, ka vaig atdabūt apakaļ dabisko matukrāsu un ilgstošā pretmatukrāsu akcijā esmu kļuvusi kā Paijas taļļiņa (vai ko nu viņa tam papiņam pasūtīja atvest, nu, kas bija "drīz zila, drīz zaļa, drīz sārta) trīskrāsaina.
Tagad, ar šausmām konstatēju, ka man šī (dabiskā krāsa) riebjas tikpat ļoti cik iepriekš, bet spītība sak, kamēr cīņa nav izcīnīta līdz galam, neļaun padoties uz aizzieķēties tumsībā.
Un lai padarītu to visu vēl baismāku, es jēmu un nogriezu pusi no tiem matiem nost, tā, ka cope pat vairs nesanāk. Un tagad izskatos maiga un nevainīga kā gados četrpadsmit. Un kur lai es tagad tāda eju
Viegla tomēr dzīve plikpauriem.

Jūs man protams piedodiet, bet man tas jēgers šķietas trakoti piedauzīgs, mazs vīriņš. Un es esu taisni tik duma lai spurgtu paŗ maziem, piedauzīgiem vīriņiem, kas vēl pie tam dzied tantas balsī, taisni iekšā televīzõrā. Savukārt, izdzirdot grupas kosmoss dziesmu aŗ vārdu "galiņš" nosaukumā, es aiz sajūsmas gandrīz izdarīju vienu lietiņu, ko pēdīgo ŗeiz publiski izdaŗīju bērndāŗzā, aiz lielas piepūles zīļu vīriņu meistarojot.