Skatījos filmu par Ļeņinu un pamanīju, lūk, šādu jauku dāmu. Izaugšu liela arī būšu tāda.

Un tagad esjums pastāstīs par savu pirmo hormõntableti. Vārdsakot, iedzēru es šamo nevairāk, nemazāk kā paģiru rītā. Un tā laikam nevaidzēj darīt, jo pēc kādas stundas pārstāju just rokas un uznāca tāda panika, itkā es kauko būtu sašņaukusēs un pa virsu kafijas samovāru sausu izdzēruse.
Tanu es steigšus metos braukt mikriņā, mājup, mirt, tā teikt, bet kaukur pusceļā sapratu, ka es sevi viscaur nejūtu un varbūt vispār esmu beigta, un kā tad es šitāda beigta braukāšu mūžīgi pa riņķi vien ar to mikriņu kā tā Harmsa kasiere nomirusē un tamdēļ nominu visiem pasažieriem kājas un izkāpu kaukur sarkandaugavā, bridu pretim sniegputenim un gaidīju, kad ieraudzīšu to izslavēto gaismu.
Gaismu gan neiraudzīju, bet enerģiskais bridiens ar sniegu sejā nāca par labu un mājās atnācu satrūkusēs, bet pavisam dzīva toties. Vot.
Savukārt, nākošā dienā iedzertā, neko daudz no sevis neiztaisīja. Tas laikam kāds orgaņizma apmulsums būs bijis.

Sarkans saulŗiets, papes koki sašķiebušies, muiža sagāzusēs, badīgi kalpi pa dibendurīm iznes senču servīzi 100 persõnām. Fjokla verõnikas kastrõ cienīgu sejasizteiksmi, apņēmīgi vīksta mežģīņu izstrādājumu un čukst kvēpos pareģojuma vārdus:" es zinu, nāks tā diena un tas ieraksts, kad šī jūzerbilde būs tieši- tas- kas- vaik!"