Tipiski. Glīšie zamša zābīši bodē, protams, bij tikai 37tais izmērs, bet šie bij tik burvīgi, ka nevarēju pieļaut, ka kaukāda japāņu pundure šanos nāks man pa ielu pretim. Tamdēļ ar lielām pūlēm,  bet galugalā, veiksmīgi tomēr tanous iestampājos. Cerams, ka vakurā arī laukā izstampāšos. Tagad gan esmu tāda pastīvāka, toties- glīši zamšīga- apukšdaļā, bet augšdaļā, b-e-t augšd-a-ļ-ā... ohohõ... kāds jauns un skaists bēšīgs mētelīc.

Ja  vēl būtu arī mells plīvurs, varētu pillīgi par krasaviccu nosaukt! 
 Tagad aizklibošu uzpīpēt.

Izaugšu liela, atvēršu internetbodi. Un ta lai tie nabagi tur bakstās, pusstundu, veidlapas aizpildot. Abet uz vakarpusi, es ietērpšos zīda halatā ar drakõnu pa visu priekšu, tecināšu iz samovāra tādu tākā tēju apdauzītā kuzņecova tassočkā, kūpināšu pīpi, oumulīgi klapināšu čības pret galda kāju un sūtīšu klientūrai atbildes uz meiliem: "nea,apstījos, nava mums tomēr noliktavā, kili-kili, jums visa mugura balta un pleijera vietā-tukšums, ha-hā."