Vai pie kāda jautra un izpūruša dakteronkuļa es tiko biju. Uzrunāja viš mani gluži tāpat kā anekdotā par kabeļu vilcēju, sak: "Vajjj, kas tad mums te tāds, maziņš un jauks, atrāpojis - bruņurupucītis, vabolīte?" un to visu tādā tonī itkā es tādā stipri vaļīgā mežģīņu kombinejā, ar sonogrāfisku portretu aiz zeķgumijas, pie šā taisni vai buduārā iekšā būtu iesprukuse.
Ta nu es tur sarku brīžam, tā mulsi. Bet tas, ka kombinejā... un poliklīnikā, tas meli.

Un tā, iedomājies, staigā riņķī ņekikjs Vitālijs Lavruša, laiž no sevis laukā starus un samazina/palielina nabaga mamzelēm krūtežas un visus citus apkārtmērus, vadoties pēc sava garastāvokļa.
Vot, Vitaļik, tagad ņem apakaļ visu, ko devi!/stars/

Pasakiet tik, ka šitā jūzerbilde jūs neuzrunā! Karaul!

Skatījos, skatījos da aizskatījos. Lūk,šo, gan vaidzētu akal dabūt redzēt, tikai kādā nebūt saprotamā valodā. "Bet kur?!!" kā teicās bagātajā kundzē.