Atliek cerēt, ka šo, vēl neatklāto kaiti, nosauks manā vārdā. Piektdien uznāca mirstamais, tempratūrs un sirdsklauves, takšo aizgāju mājās mirt. Piedodiet-atvainojiet, visi, ko sanāca piešmaukt (Da nejau nenomirstot, bet noguļot balles). Vot. Bezcerībā nolaižas rokas, nezinu, kuru orgānu vēl varētu nosonogrāfēt. Atliek vienīgi galva. Vai tiesu ekspertīze. Nezinu. Pofig. Nupat nopirku pelēku kleitu, pelēkus brunčus ar mežģīni un puķēm izrakstītu jaķeli. Ar tādu pat nodomu kā Dullā Paulīne:) Izskatās glīši, tiešām.

Ā, un es izdomāju, par ko es gribu kļūt, kad izaugšu liela. (Par Tatjanu Tolstaju, diemžēl nesanāks, tur avīzes jālasa.) .
Par tankkuģa kapteini. Vot. Nopietni. Nākošgad stāšos jūrskolā. Tas īsumā viss.

Poll #15039 Karjers
Open to: All, results viewable to: All

Fjoklas cēlais un īstais darbs būtu:

Manai omei, tā, kas Biruta, bij ļoti kolorīta draudzene Dzidra, tāda čigāniska, tumsnēja un slaika, izbijuse baletdejotāja un teatrāle, kā nekā. Pīpēja (kā jau visas viņas draudzenes) un dobji smēja. Tika arestēta par piedalīšanos sabiedriskā pasākumā, tērpusēs no cccp karoga šūtā kleitā un kedās.(tas bij protests). Negaidītos brīžos stājās špagatā. Es vienmēr ļoti brīnījos. 

Man bij kaukādi padsmit gadi, kad õme nomira. Pēcbēru saiešanā arī viņas foršās draudzenes novākušās, tostarp arī Dzidrastante. Mēs arī papī labu draudzeni Olīviju sēdējam meitas istabiņā, pīpējām un slepšus ierāvām (kā jau teicu man bij stipri padsmit). Nutadlūk, durēs parādās Dzidrastante ar kāršu kavu rokas un saka:"ho,ho, davai nākotni pazīlēšu!" Un mēs, kā jau naīvas un sapņainas būtnes,  elpaizrāvušas, noceļam kartis ar kreiso, vērojam viņas pantomīmu, kāršu ceļu izliekot un pīķus skaitām, klausāmies par tumšmašiem, kas šķērsos mūsu ceļus, pierakstām pareģojumus un vispār esam viscaur šo talantu  un apbrīnojamās žestu valodas apburtas.

Nuja, kad vakara noslēgumā citai dāmai palielījāmies, par. diemžēl jau mājup aizgājušās, Dzidrastantes spīdošajiem nākotnes paredzējumiem un nenoliedzamajiem talantiem šajā sfairā, šī dikti apsmējās un  teica: "Johohõ, redz, ko dara teijāterinstitūc!" Izrādījās, nujā, tas bij smalki izstrādāc spektāklis, kam visi klātesošie esot cauri gājuši. Nuja, izāzēja mūs kā mazus ežus. Bet tas viņas šķelmīgais skatiens, kārtis izliekot, viltīgi uzrauktā uzacs un tumši brūnās milzu acis, un smieklu grumbiņas ap tām, tiešām viesa pārliecību, ka viņa redz saulaino nākotni. Un uz dīvāniņa mēs, mutēm vaļā. Nu tā jauki bezgala, man šķiet. Kad būšu vecmāmuļa, noteikti šadu triku izstrādāšu.

Visu dienu vajā, kaut arī laikprognöze apgalvo pretējo. Nu, šitāte, no Bumera (špļaudieties, špļaudieties) muzikas: "a a ā zimi njebudjet, a a ā tjebjā on ļūbit, ū, potamu i ņet jevõ õ". Vai kaukā tā. Tāda smuka un traģiska. Kas diez tas bij par sēro dziedoni, šnurovs tas noteikt nebij.