Es domāju, ka būtu jāpārstāj meklēt to jēgu. Ja šo nemeklēs, ta viņa noteikti pate pakaļ skries.
Iešu tagad pa ceļu kā Mironovs ūdenī gāja, kliegdama :"ļūdjī, ļūdjī!" un tad jēga uzsitīs man uz pleca un teiks: "Ei, djadjinka!".

Man tās ātrāspalīdzības mašīnas vienmēr ir uzdzinušas kaukādus šermuļus. Nupat viens garmatains jaunēklis pie biroja saļima, ta nu tāda tagad atbrauca šo savākt.
Uzreiz uzradās 3 vērotāji, kas puspavērtām mutēm stāvēj visneparocīgākajās vietās un gaidīj asiņainus skatus, vēderdobuma atvēršanos (no kura iznāktu zīļu vīŗiņš unt teiktu "hoi-hoi") vai ko tamlīdzīgu, un tie nabaga angeločki ar nestuvēm, dūres vicinādami, sak, vai ta nevāksies malā, bļa, es nevaru nestuves izgriezt! A tie stāv- mute vaļā, siekala tek, stāv un brīnās.
Nujā, man nepatīk ātrāspalīdzībsmašīnas, sevišķi viņu "ī-ū", kas mūždien atgādina, ka cilvēki nesastāv no zāģu skaidām, lai kā man patiktu tā domāt.