Darbmācība

Vispār, ja tā patin uz apakaļu skolas darbmācības stundas, ta es atzīšos, ka atminos tās ar mēmām šausmām.

Pirmāmkārtām, kad bij jāvāra tie šausmīgie biezeņi, manai burkai uzauga pa virsu kaukāda sēne. un krēms nodega ar visu katlu.

Otrāmkārtām, kad bija jāada zeķes- vienu no tām adīja maman, otru- kaimiņiene un šīs abas bij dažādu izmēru.

Tešāmkārtām, kad bij jāšuj priekšauts, to es itkā šuvu pate, tak mājās atlika vien kabatas piešūt. Lieku klāt, lieku, nesaprotu kā viņas tur jāšuj, pienāk papī un ar Karslona lielību pazīņo- "es tev visu piešūšu, kas ir pasaulē labākā šuvēja?!" un aizskrien ar manu puķaino priekšautu, ieslēdzas istabā pie zinger kājminamās mašīnītes un žužina kauko. Pēc brīža iznāk arā, pārlaimīgs un lepns, izstieptā rokā manu priekšautu turot un rāda man. Es skatos un bālēju. Kabata ir jemta un pāršūta pa virsu, tākā ielāps, nevis ar atlocītām malām, nu... kā jau tur pienākas. Nu, jūs sapratāt. Vārdsaktos, skolotāja ielika pan 3ijnieku ar tekstu: "Nu redzi, Renāte, tagad gan uzreiz var redzēt, ka pate esi šuvusi!"

Ceturtkārtām, džempera adīšana. To gan es adīju ar apbrīnojamu cītību, no glīši pelēkas dzijas, acu priekšā jau redzēju sevi, afigeķ ku glīšā, pelēkā džemperī (tad man jau bija pupi, ja kas, un pupainām vispār neder džemperi kā tādi, un t-krekli arī nē, vardsakot... vislabāk priekš viņām- ir pakārties jau agrā bērnībā). Nuja, līdz pienāca brīdis, kad visas džempera detaļas jāsada kopā. Saadīju. Sēkdama. Uzvilku. Mmm... Viena roka garāka nekā otra, plecs šķībs, viena mala, vispār, gaisā torčī. Nu, vai tur nav jāraud? Kaukā ar dievuzpusēm gan, to vienu piedurkni izstaipīju tiktāl, lai var skolotājai atrādīt un to torčījošo malu piešuvu.

Bet rūgtums ta vienalga palicis.

Kaut arī tagad, man ar visu sokas nedaudz labāk.