Pavisam pazudusē fjokla. Ļoti traģisks stāsts, ar kļūdām
Tas bija šausmīgi. Sapnī es biju pazuduse bez vēsts, nē, nu principā no sevis es nebiju pazuduse nemaz, tikai staigāju riņķī pa putekļainiem ceļiem, tādiem glīšiem Džeka Kredoka zābakiem kājās un nenācu vairs mājā un neviens par mani neko nezināja (īstenībā jau tas nemaz nav iespējams, kazidiezinvai, es noturētos galīgi pazuduse un te par to neierakstījuse). Vārdsakot, nujā, un tā es staigāju pa putekļainiem ceļiem un mani vienīgie draugi bija maitu lijas, pērnās lapas un salmu vērpetes, līdz izdomāju mazliet pavizināties ar 40. autobusu(tāc īstenībā ir? uz kurieni ved?).
Bet, nepaspējuse, tanī ielekt ieraudzīju 3 policeju mašīnas, kas traucās manā virzienā, gaudojot un starus laižot. Tad es izdomāju :"No ņe damsja ja im živim, lutše sdohnu zdjes maladim (c) ļeņingrad" un skrēju pīlādžos, kas bija tādi mīksti un samtaini krūmi, maigām lapelēm, tik pīlādžogas sarkanas karājās, un nonācu pie kaukādas mājas, kur uz vārtiem bij rakstīts :"Nikns suns".
Nujā, vārdsakot es sāku dzīvot suņu būdā un tas niknais suns kļuva par manu uzticamo draugu. un viņš bija tāds liels un labs un pūkains (bet tikai pret mani, citiem viņš koda visu nost), un es karājos viņam kaklā un viņam bija tādas skumjas, skumjas goves acis. Nuja, un tad mājas saimnieks atklāja, ka es tur dzīvoju (a tur tik smuki tai suņubūdā, tāda šķība un ceriņi no visām pusēm) un teica, lai es vispār eju prom un tas suns ir viņa un nekad es viņu vairāk neredzēšot un viš gribot turpināt viņu sist, jo tad viš kļūstot par labāku sargu. Un ta es centos to suni nopirkt un rakņājos pa kabatām, a tur tikai taloni, benčiki un kādi trīsdesmit santīmi. Vārdsakot, mani izmeta laukā ar visiem benčikiem un taloniem un es gāju pa ceļu un tas suns tur aiz sētas smilkstēja un gaudoja un tās skumjās govs aces, vēl.
Un ta pa ceļam bija kapi, pie vārtiem bija kaukas līdzīgs ziņojumu dēlim, pie kura es satiku mammu. Viņa stāvēja pie tā dēļa un skatījās uz bez vēsts pazudušo fotogrāfijām, virsraksts virs tām vēstīja, ka tie, kas pazuduši bez vēsts vairāk par 3 mēnešiem, vienalga- atrastas viņu atliekas jebšu nē, ir jāapglabā. Un starp tām bildēm es ieraudzīju sevi tādu neparasti smuku, maigi smaidošu, kaukādos flokšos un baltā, šķīštā krekliņā un debessizlos svārkos un es teicu mammai :"Mammu, bet tā nemaz neesmu es!" un viņa tā pagriezās un teica:"Fotošops! Mums vajadzēja padarīt tavu pazušanu par daudz lielāku zaudējumu!"
Un ta tas sunis bij izlauzies brīvībā un skrēja, ausīm plandot, man pakaļ kā tāds Žiks no Cilvēkbērna un tas neģēlis, tas saminieks, šāva iz bīses un tas suns pakrita pusceļā un es skrēju pie viņa un turēju viņu klēpī un viš lēnām mira un tā spalva, tāda lipīgi asiņaina un tās skumjās govs aces. Un es sapratu, ka tagad gan es esmu pazuduse bez vēsts un pazaudējuse savu vienīgo draugu un pamodos šausmīgi noraudājusēs un elsojoša un izmisuse. Man šķiet, tas bij vistraģiskākais sapnis manā mūžā.
