Es vakar tic cītīgi zīmēju pašportretu Latgales ainavā, krāsaino zīmuļu tehnikā, ka esmu piedzēruse un piepīpējuse visu lielās mājas virtuvi. Tagad dedzinu sveces, pat pēc egļu zara pa logu bij izkāpuse, lai ir ko pasvilināt. Kamēr gaiss nebūs tīrs, uz mazo māju brokastīs nevar. Tagad virtuve ož pēc maukumājas ziemassvētkos. Smaržas izpūst žēl.

Šīsdienas moto, tā makten saīsināti varētu skanēt tā:" nav ko pisties". Tāpat tak tie mīlas giganti nāk tik reti, ka vienkārši nav vērts. A tie pārējie, tie pārējie, tādi "bakstītāji" vien ira. Un kazi-diezinvai, ka tāda "pabakstīšana" ir mamzeles nervu šūnu vērta. Pērciet labāk krāsainos zīmuļus, draugi!

Manas zilās elfu tufļas patreiz ir apsēdušas spāres, zaļganzilas un smukas. A fotoaparāc -mājā. Esmu spāru pavēlniece, muahahā! Bez lietiskiem pierādījumiem gan.