Vot, kompleksi ir tad, kad visi skatās, a tu pārbaudies pie skatlogiem vai nau actuša izsmērējusēs jebšu krūc izkārusēs un nemaz i nepieļaun domu, ka šodien vienkārši labi izzsies. Tur darbiņš dakteram.
Bet, par svarīgo, izzstās, ka vaļinājums nespīd. Viss brūk, darbi nāk griesdamies, nauda tāpat, ar to starpību, ka aiziet, nevis nāk. Un galvenais, ka tagad man aš fiziski vaig brīvu, es tak jūtu kā balsti čīkst un jumts bīdās, te pa labi, te- pa kreisi, koķetnieks mazais.
Aij, slikti viss.

Viņš: - Bija prieks iepazīties
Viņa: - Un prieks atvadīties. Arī.

Mums vakar bij cibas seminārs. Cibas seminārs ir tāds seminārs, kad tās locekļi pajem darbā brīvu, ieliek fufciku somiņā, apaun kājas ērtās pastalās un dodas staigāties pa Āgenskalnu, Torņkalnu un Pārdaugavu. Pa ceļam pārbaudot, vai bijušajā fjoklas namiņā logi turās (un tie patiesi turās, kuri ir pasaulē labākie stiklinieki? Svens un hamish.)
Vārdsakot, Arkādijas parkā ir dikti vilinoša āboliņpļava. Tur notiks nākošais seminārs. Un losis tas, kas nepiedalīsies. Malacis tas, kas atstieps līdzi bārkstu galdautu un vasaras galdiņu, sevišķi piemērotu pusdienošanai brīvā dabā. Vot tā.

Es pat verētu uzjemties dažus organizatoriskas dabas pienākumus, ja Tu, mans dārgais draugs, šite apukšā atbildētu uz sekojošu jautājumu:
"Ja, kādā saulainā dienā, fjokla mani uzaicinātu uz fufcik-semināru un piedāvātu pavāļāties Ārkādijas parka pļaviņā, pamīšus arī pasēdēt pie galdiņa vai pagulēt uz soliņa, es uzreizīti jemtu brīvdienu un skrietu palēkdamies(-damās... dalās un pumpurojās), fufcikus žvadzinādams(-dama)?"