Puisīšiem ir divu veidu brūtes. Tās pirmās ir tās, kurām jādo brokastis, kāfeja, kautri jatur rociņa un visādi citādi jāapčubina. A tās otrās, tādas prastākas, kur nau vietas nekādiem tur "usji-sjusi" un nahui viņām vēl kafiju.
Un tāpat tam likteņvīram.
Un es viņus visus ienīstu un lai viņi visi iet dirst.
Un, starp citu, mani sauc Fjokla, nevis Fjolka, sasodīts.
Kas ir šis nestabilais un izpūrušais mamzelis?
Tas fjoklis, ja nelaidīsiet šo atvaļinājumā viņa, ar rozā nagulaku bruņojusēs, uz visiem jūsu autobusiem uzrakstīs vārdu :"Hui".
Tad gan ar jums neviens nekur nebrauks, hohohohohohohõ.
Omei bij draudzene, kas rija pankokus vislaik un palika aizvien resnāka un resnāka līdz netika vairs kleitās iekšā. Bet viņa neapmulsa un teica, ka kaimiņi vienkārši pa naktīm nākot tās pāršūt. Vot tā.
Es jau arī saku, tie žūpas staigā tur iekšā-ārā un tik visu pāršuj, un tik pāršuj. Es jau arī nevaru, tā teikt, visu kontrolēt, pietiek jau, ka pie saprāta vēl esmu.
Un vidusskolas džinsas klases audzinātāja Kalniete noteikti pāršuva, viņa mani vienmēr ir nīduse.
Man jau gan arī viņa nekad nau tā īsti patikuse, jo viņai vienmēr bij spalvainas kājas un romiešu tipa sandales.
