Wī, Jūs neticēs, bet tas onkulīc akal pretī apsēdās. Tas man tagad, vienīgais prieks dzīvē.
Bet, pa nopietnam, tagad es saprotu, kamdēļ papī, kad strādāj fondā un bij spiests dienā izrunāties ar dafiga ļaužu, vakaros dzēra viens.

Katrs otrais latvju babulis ož pēc D&G "Lait blū". Un tas ir šausmīgi. Nekāda fantāzijas lidojuma.

Cibas dies, dari tā, lai lielais bosis saka: "Jā!" .
Un, vispār, kad nesen stāvēju uz pārejas un gaidīju zaļo gaismu iedegamies, domādama smagas domas, ar aptuveni šādu meldiju:"Akdies, akdies, ko lai iesāku ar šo dzīvi?!", ta man taisni, dibenu grozīdams, pabrauca garām autobuss ar milzu burtiem uz sāna "L-A-T-G-A-L-E". Es domāju, ka tā bij zīme.
Jo tur nebij, galugalā, rakstīts "Mirsti, maita!"

A mani kāc uz sētas nau uzraksījis gadījienā? Vai uzzīmējis, pasargdies.
Tik daudz draudziņu pēkšņi saradās, ka satrūkos. Tā lietiņa nevar būt tīra.