Vakar pie konteineriem atradām milzu kaudzes ar enciklopēdijām. Kā zināms, pamestos grāmatu kalnos, vienmēr var atrast ko interesantu. Un atradām arī, maitu, kas visu mūsu dzīves sadirsuse un veltas darījuse, proti: "Matemātikas uzdevumi 9. klasei."

Tad gājām pie ezera uz laipas sēdēt, vino dzert, čiršus špļaut, snobu sieru ēst un peldēt arī. Bet doma, par atrasto "maitu" nedeva miera, tamdēļ godātie vīrieškārtas draudziņi gāja trijatā pa laipu, korītī lasīdami teksta uzdevumu Nr.78, lēca ezerā ar visu grāmatu un, īsi pirms iepļunkšķināšanās, gaisā karājoties, skaļi izsauca atrisinājumu, kas aizšalca pār priežu galiem izplatījumā.

Nuja, un pēc tam mēs, starp tās lapām, salikām autobusa žūpiņas dāvātās šokolādes konfektes "Rūķītis" un sapresējām to visu. Domājot, pavei, kā pionierītis- atradējs par šito joku brīnīsies. Ho-ho.

Un vēl svenijs sita ar to sējumiņu pa acutušu, lai korķi vīnpudelē iedzītu un brēca :"Es zināju, ka matemātika man kāreiz dzīvē noderēs!"

un pēc tam mēs gājām kā tādi mumitrollīši pa rudzulauku, kas bij viscaur dzeltens un rudzi sniedzās pārpagalvai un mazas fjoklas tur tāvien var pazust. Un tas bij tik skaisti viss, ka vai traks.
Un tas Remarks, sasodīc, ir dzīvs.

Jūs pat nespējat iedomāties, no cik daudziem paziņām man nāk miegs. Prjam, kā ieraugu, tā sāku žāvāties. Ļaudis vispābā ir dikti garlaicīgi, sevišķi, brīžos, kad iemalko Šardonē, iekož puvekļus un pārspriež nekustamo īpašumumu problēmas, piemēram. Ta man vienmēr gribas teikt: "Apdirsties te ar jums!" un aizmigt pie galda. Nākošreiz tā arī darīšu. Lai tak tiem krietnajiem pilsoņiem tiek.

Ir dažas vietas, kur uz paģirām vienmēr gribu nonākt:
Tā pirmā, ir pie mammas, lai kur šī arī nebūtu;
Tā otrā bij pagājības vieta, Blaumaņielā, kad tur vēl visi bija. Un es biju maza un agri modos. Un liku plati par sniegbaltītes skolu. Un ta lavījos, caur vecāku istabu uz pikstgaliem (bet, sasodīc, tas parkec vienmēr čīkstēj) uz omes istabu. Un ome vēl gulēja. Un viņai bij gulcveļa ar tādiem pašiem zirdziņiem kā uz sērkokkastīstēm "Sports". Un ieritinājos pie viņas. Un viņa, kā likums, vienmēr teica: "Kādas teu aukstas kājas, tākā vardei". Un es vienmēr teicu:"Nē!". Un ta mēs spēlējām :"Kur snīpis? Ezerā!". Un ta viņa taisīj brokastīs biezpienmaizes un kaisīj lokus virsū. un tējai pa virsu peldēj biezumi. Un ta viņa vienmēr sēdēj un maisīja to tēju un izpīpēja rīta cigareti. Un man patika kā dūmi saulesgaismā aiziet gaisos. Un tad modās papī un mammī un mala kafijas pupas un vārīj kafiju un tā smarža nāca visur.
Un vispār.

Akdies, kādus smerdeljus zeme nes. Es par tiem, kas zirdzinju sašāva un sprandu salauza. Pieprasu lai pašiem vinjiem tā, radības kroņi atradušēs!