Man ir problēmas saprasties ar maziņiem vīrietīšiem, sevišķi, maziņiem krieviņu vīrietīšiem. Kā likums, jo mazāks vīrietītis, jo lecīgāks. Tas viņiem no tā Poleona-Na.

Iepriekšējā darbā bij tāds dizaineris, laikam bērnu veikalā drēbes iepirka, nu, tāds mazs knars, vardulēns gluži, bet nu lecās, pie kam ar mani (Ar M-A-N-I, ticiet, bieži tāda doma ļaudīm neienāk prātā)uz vella paraušanu.

Bet tur laikam es bij vainīga, jo viš veselu nedēļu striļīja man cigaretes un stāstīja par to, cik ļoti viņš ienīst šo zemi un cik ļoti viņa dzimtene ir Krievija, līdzkamēr piektdienā neizturēju un teicu, ka pasaulē ir daudz foršāki cilvēki, ko lielāks prieks būtu uzturēt un lai prasa uzturlīdzekļus no dzimtenes.(Ar to viš laikam nolēma, ka esmu fašiste, kāda, šajā gadījumā, arī biju)

Abet šite ir tāds sisadmins, kuram, ik pa brīdim jālūdz visādi baneri uzmeistarot un tā. Ta viš ar tādu slimas govs visužēlību ar mani runā. Gribas žņaugt viņu kā Simsons junioru žņaudza. Un iedurt kājā cirkuli.
Bet nekas, dabas māte tāpat viņam darījuse gauži un arī bankomāta pogas (un citas augstas vietas,ho-ho-ho) šis noteikti nevar aizsniegt. Un kur ta viš, nabadziņš, tādām īsām kājiņām tālu aizskries, ar cirkuli ceļgalā. Muahaha.

Šeit tas, šeit tas, par ko fjokla smej un krīt gar zemi.

p.s. Un it sevišķi fragments laika periodā 15:20- 16:00. tas nu ir lokālais joks, ko visi nepartraukti atkārto un visko rāda, sevišķi sabiedriskās vietās.

Es šodien neieišu nevienā šmotku bodē. Un neiešu uz krogu, ko vakar sarunāju. Un tagad es strādāšu. Un nemaz nerunājiet nekādas interesantas lietas, es Jūs nemaz nedzirdēšu, izlogošos un nemaz, nemaz te neskatīšos. Ne ar vienu no abām acīm. Un būšu mēma. Kā sisadmins. I njeumaļaiķe. Koķets žests. Kniksis. Priekškars.

Vispār, jā, šitais atbilst liktenīgā vīrišķa titulam pa visiem 100%, proti, ne visai glīc, nikns, izpūris un gandrīz vienmēr viegli piedzēries.

Gribu iet mājā, bet ielās ir cilvēki un man saķēzīta žakete. Somā atradu 3 paciņas cigarešu (vakar, sasodīts, nebija nevienas), pa kuru laiku iegādātas, nav skaidrs. Atceros tikai vienu. Nekas, nopīpēsim.

Gribu, lai tramvajs ir tukšs pavisam un ar vaļējām durēm, lai varu sēdēt uz trepīti, pīpēt un lakot nagus.

Gribu, kaut kāds mazais meža sanītārs, mežģīņu priekšautā un mellā-mazā istabmeitas kleitiņā, kamēr es darbā, būtu to mājokli satīrijis spožu un šķīstu. Un es atnāktu mājās, atkristu, pēc meža zemenēm smaržojošā, dīvānā, tērpusēs zīda rītakleitā (ar izšūtiem ziediem un bārkstīm un visu) un teiktu:"Robert, (ar šauru e), esiet tik labs, izķemmējiet Toto (tas, kas suns, tas, kas haskijs) un izsauciet pie manis pavāru un mūzikas skolotāju!"

"Lika pagaidīt!", teica likteņvīrs un atrada sēņu pīrādziņā skrūvi.