Diezgan laba filma, tik tā māmuļas bendēšana gan tiešām bij neganta.

Vaij, kā man patīk krievu seriāli, sevišķi, Pieviltā. Tas tikai te viņas, šīs krievu sievietes, zobus atiezušas, pupus izslējušas, ar elkoņiem diriģējot un māti piesaucot, izlauž ceļu līdz gaļas kioskam. Tās īstenās, tās ideālās, pēc kurām alkst kavai katrs krievu vīrišķis, tās pēc pelēm izzzstās, sarkaniem deguniem sēd, ieņem vadošus amatus kosmētikas firmās un knapi pīkstot izdveš tieši tik vārdus, cik nu dzīves laikā ielicies viņu vārdkrājuma lādītē, proti:"da" un "njet". Nujā, raud vislaiku un trīc. Patrīc, patrīc un paraud un ta akal visu kopā un tik :"Da, ņet, da, ņet, da ņet!"
Tas viņiem no tā Dostojevska, tam arī visas tik izšuva iniciāļus uz palagiem, trīcēja un raudāja,trīcēja un raudāja (kā arī krita piesmējējiem pie kājām) nepārtraukti. Skoļko možno, es jums jautāju? Kā tad, es nesaprotu, tādai bērnu vispār var uztaisīt, ja šī raud vislaik un trīc, nu? Galvenais jau, ka nav skaidrs, par ko. Es ceru, ka viņa drīz kaukur atsitīsies un pazaudēs to atmiņu, moška sāks smieties tad, citādāk tiešām, nevar to izturēt vairs.