Vispār, ļoti neinteresanti. Esmu nīgra, sēcu un puņķojos, kas pac neinteresantākais, ne dēļ puikas, a dēļ maija baciļiem. Pie kam, tik ļoti nīgra, ka, ja patreiz būtu manas vecumdienas un jauns filolģijas students (tā ap 21 un ar edipa kompleksu, taisnā ceļā no Parīzes) stumdītu mani ratiņos pa Čakmarijas ielu, es vicinātu pa gaisu štoku un neglītiem vārdiem aplamātu garāmgājējus, kuriem noteikti sejā būtu lasāms kāds ļauns nolūks.
Tad jau es būtu sarakstījuse neskaitāmus sējumus, žūpības un erotikas pārpilnu sieviešu romānu un būtu veca, slima, riebīga, kā arī pārmaiņus, bet dažreiz vienlaicīgi, lietotu morfiju un opiju. Vēl es varētu būt goda viese dažādās orģijās, vecums gan man neļautu tajās piedalīties, bet komentārus un pamācības taču es varētu sniegt.
Nujā, aizrāvos, vārdsakot, sasodīti nīgra. Un tiešām pietrūkst pumpaina filoloģijas studenta no Parīzes, pār kura, vārdu locījumiem pilno galvu, izgāzt savus indes podus.

Es nezinu, manuprāt, lietas labā kas būtu jādara. Piemēram, jāsaroganizē pasākums "Remarks ir dzīvs", jādzer pašraudzēts vīns kādā klostera dārzā, jākāp pāri sētai, jāzog puķes, jākarina kokos lampiņas un jādejo valsis pūtējorķestra pavadījumā.
Nu, vai dajebko var atdzīvināt. Piemēram: "Lai dzīvo Heriots un Džeroms!", bet tad laiks jāpavada vai nu laivā vai akal govs iekšās, kas varētu diezkas nebūt. Nunezinu, kaut kas dzīvi apliecinošs un jauks.