Vispār, bēdu leja, es tā padomāju. Ja jau reiz tai jūlijā man jāvācas uz Blaumaņielu un Āgenskalnu man vardarbīgi atjems ar visu verandu, ceriņiem un milzizmēra logiem, tā vietā tur ievāksies pusslima veča, nu, ble, par ko, priekšam viņai tas, viņa tāpat "redzēs tikai pusi pavasara" ar savu vienīgo aci?! Tikmēr es klusiņām stūrītī sačervelēšos, sakaltīšu un apkvēpšu centra kvēpeķļos. Tas nevar būt nekad!
Atliek vien sameklēt darbu Rēzeknes saldējumkafejnīcā, vai atvērt tur, galu galā, humpalu bodi un īrēt Meistara un Margaritas cienīgu puspagrabiņu, ar augštāva kaimiņieni, kas dejo stepu Ārmstronga pavadījumā. Nabaga, nabaga es, kā man sevis žēl.

( luk vat ai faund )

A Jūs varat iedomāties, ka manu vecvecmāmiņu ciemā sauca par Lupatu Zuzannu un viņa savu miesīgo dēlu (kad šis atteicās grūtu klasesbiedeni precēt) iekausīja ar veļas rīvi? Vot, vot, kur mani gēni. Tur es tāda gadījos!

Nu tad, tā sacīt, jauku Jumsīm to brīvdienu, še smuka dziesma.

Un arī "Cielo Rojo", kas man pašai favorīc patlaban.