Teikšu vienu, nav traģiskāka brīža par to, kad sabučo opi, smalka odiera mākulī, iesēdies mājupautobusā un noskaties kā viš paliek lauku ceļa vidū, lepni sataisnojies, elegantu bereti galvā uz spieķa atspiedies un sarūk ar katru metru aizvien mazāks, mazāks līdz pazūd pavisam, lielceļa mākuļos. Tad sejā, gribinegribi, iemetas krampji un jāsāk bimbot.

Ā, man opis uzdeva atrast brūgānu, kādu celtnieku vai namdari. Cik ta varot ar tiem razpizdjajiem, tā viņš teica. Viņam neesot jābūt sevišķi glītam, galvenais, ka sirds laba un gudram jābūtot, tīri iekšēji, ne tādam, kas ar pārgudrībām mētājoties. Un tādu pavecāku vaigot, jo tie jaunie,sak, pate zini, tiem riests vislaik. Vot.
Nuja, kādu vecu darbmācības skolotāju, ta šis grebs koka vīriņus caurām dienām un ar fuksīti izzāģēs dažādas figūriņas un es tikmēr pa kartupeļiem ķerstīšu kolorādo vaboles un trenkāšu taureņus no kāpostiem. Un nevienam nebūs nekāds riests.