Atminos, kad biju vēl maza un bezzobaina, man bija pāris mīļākās dziesmas, nu, tur lakatiņš zilais- tas jau tā pavisam bēŗnišķīgi, pēc tam Kaupēna dziesma, par tiem tumšajiem mežiem, likās, ka izaugšu liela un man noteikti būs kleperis un duncis (bet tas jau vairāk Pepijas Garzeķes iespaidā), nujā, un tad nāca tā, kas palika favorītos diezgan ilgi. Tālāk neatceros.

Nujā, vakar sanāca pa veciem fotoalbūmiem parakņāties, aiz tam tās pārdomas.

Un, lūk, ilustrācija. Gluži tāda pate kompozīcija kā dažreiz pie mi 6 ieejas. Starp citu, neviens neatpazīst šajos jaunēkļos savu radinieku vai draugu? Ļoti interesētu palūkot, kādi viņi tagad izauguši. Vēl interesantāk būtu vien atrast kaimiņu Jancīti, kas, ģimenes skandāla laikā, sakoda man muguru (un ome skrēja pa dārzu viņam pakaļ, brēkdama :"Slepkava, slepkava")

Un ja tā padomā, ta es tai laikā gribēju precēt Kulakovu.ļoti dīvaini bija, kad nesen viš tāds piedzēries un līgans stāvēja pirms manis Narvesen rindā. Un ta es tā skatījos, skatījos un gribējās tā negaidīti buču dot, sak, eh, kak ja v djetsve vas ļubila. Gan jau nekas par to nebūtu, diezvai policiju sauktu.