Da jebal acī to darbadevēju, to, ka pārbaudes laiks jau beidzies, to, protams, neviens neatminās ij alga tā pati. K čortu! Eju uz pārrunām, kur darbavieta stāvu augstāk nekā mans iepriekšējais birojs. Tā vot!

Nuvot, biju iekš intervjas. Intervēja mani forša, skarba dāma un tamdēļ secinu, ka es viņai patiku. Potomu čto es parasti patīku skarbām dāmām. Vot.
Atpakaļceļā vēroju rasismu. Līdzīgu situāciju piedzīvoju reiz Rēzeknes stacijā, kad ieraudzīju līdz augšai pilnos autoostas beņķus, bet vienīgo tukšo- ar bikliem, lielacu čigānbērniem stūrītī. Tad es pie sevis teicu "Da nu v p...u" , nošpļāvos (arī pie sevis) un demonstratīvi piesēdos šiem blakus, veltot apkārtējiem nožēlas pilnu skatienu, iezemieši aš nošalcās aiz drūmām nojausmām. Nu i, nenotika tak nekas, sēdēju ta sēdēju,sapīpējām, sagaidīju savu autobusu bez liekiem zaudjumiem un lāstiem da viss.
Avot šoreiz- tramvajā- viss pills, ļaudis stāv kājās, iekārušies turekļos, abet pašā priekšupē- 3 tukši beņķi, jo maliņā sēd čigānmāte ar bebi, bet aiz viņas divi puikāni. Pie kam čigānmāte bebim dziedājā skumju šupuļdziesmu un es piesdēdos blakus ij klausījos, viņai bij dikti smukas, lielas, brūnas aces. A nosvīdušas un nesmukas latviešu mietpilsones sēdēja, sakampušas savus dienišķos iepirkumus maximas maisiņos un baidījās. "Oi, oi,oi- ka tik maniaks neuznāk...", kā teicās anekdotē par piselīgo Mariju. Manuprāt, ka šitādus rausteklīgus kundziņus arī parasti apzog, vismaz es, ja būtu labi apmācīta, čigāniete, uzliktu uz ausīm visu tramvaja sastāvu. Kauns!

Aij, davai ejam prom no darba, iedzeram un sapīpējam?