Sapnī Rjazanovs, kaismīgi pīpēdams ij ieraudams, šķiet, ka Rīgas Balzāmu no mazas glāzītes, stāstīja man par gadu, kad tika uzņemta filma "Ирония судьбы или С легким паром!". Viņš teica, ka filmu uzņemt viņu pamudinājis lielais pārpratumu skaits, kas noticis 1975.gadā, proti, visi, visi esot vazājušies pa pirtīm un galu beigās sajaukuši mājas. Esot bijušas pillas avīzes ij arīdzan statistiski to varot pierādīt,jukušas ģimenes- tā vietā formējušās jaunas, stāstīj viņš, vicinādams mapi ar statistikas datiem. Un man esot jābūt īpaši uzmanīgai, jo ziniet, Maskavā arī esot Kuldīgas iela ar tādu pašu māju un dzīvokli. "Un kas tad notiks, kad visa Maskavas Kuldīgas iela sabrauks pie tevis, kas tad notiks!?" viņš teica, žestikulēdams ar dziestošu papirosu.

Nu nezin, šķiet, ka es priecātos- slietu tik stūrī pirtslotas, vārītu milzu katlus ar soļanku un atvērtu caurstaigājamo sētu kā Evora savā Zaļajā ragā- nāk, kas grib, ņem ko grib!

p.s. Vai tad te dažam labam nebija studiju darbs jāraksta? Varu droši apgalvot, ka režisõrs ir varen jauki ķiķinošs, sirms ij simpātīgs kungs, ja nu kādam par to bij radušās šaubas.

Nākamajā otrdienā mi6 būšot čangaļvakars. Po krainjei mere, tā man apgalvoja personāls, bet īstenībā radās aizdomas, ka tas nebūs nekāds čangaļvakars, bet visparastākais folkvakars, kas arī nava slikti itnemaz. Tamdēļ, lieku priekšā kolektīvi ierasties tur ij iepazīties nevirtuāli, bet tīri fiziski, bungu rīboņas pavadījumā. Vot, tāda es, viltīga!

Gribu pīpēt un dzert vino un man nekā nava, tikvien kā tramvaja biļets (1 gab.). Bet laiks iet!