Nākotne ir laukos! Akal tēlojām trīskāršais sēne, apmeklējām visas iespējamās krustceles un arī nekrustceles ij sēdējām uz vētras plosītiem kokiem, kājeles šūpodami. Dziedājām katrs savu, tomēr kopumā - vienu dziesmu, nesām viens otru un pabalstījām brīžos, kad kāds saguris sašūpojās. Desojām pa tumšu lauku ceļu un raidījām gaismas signālus izplatījumā, tēlojām spīdošas kodes kā arī ar lāktura palīdzību pūlējāmies kļūt redzami šofferriem un gāzāmies krūmos. Sasējām cirslīšus buntītē un iestādījām katrs savu priedi.
Tākā tāds trakāsmājas izlaidums, Ādamsu ģimene izbraukumā.
Kamdēļ šodien jābūt darbā, nezinu. Tikai atzīmēšu, ka tas ir ļoti netaisni un cietsirdīgi.

Un es vispār tā padomāju, ku šausmīgi izskatījos brīdī, kad ar plašu žestu iespēros tai lauku virtuvē ar šnabi vienā rokā un sulu otrā, dziedot kaut ko par to, cik ļoti lielā mērā esmu naktstauriņš un ieraugot divus iztramdītus un šķīstus jaunēkļus, dzerot piparmētru tēju da miermīlīgi skatoties prāta banku, paklandamās uz visām pusēm ij teiktdama zemā balsī: "LabvaKaRRR, LabvaKaRR!". Un tad, saprasdama, ka šī kompānija raugās uz mani ar izbrīnu, kas gan tuvāks tiklām šausmām, atkal, tā teikt, atklanījos, pagrābu šnabi un izdipināju ārā.
Labu iespaidu es akal neatstāju. Konuvairs