Gribi dzirdēt fjoklas mīļāko dziesmu, ko vislabāk klausīties, ja ir aizkari ar bārkstīm, vaļējs logs un bārkstis tā smuki kustās. un ta viņa sēž puķainos brunčos, pīpē un ierauj to negaršīgo, no blašķes. Reku.
Aij, pieteicos darbā par žurnālisteni, iešu ka mātes pēdās. Man tie nāpslīgie biroji ir noriebušēs ar visiem saviem biznesa nogurdinātiem pisloņiem. Presē tak vajadzētu būt neformāliem cilvēkiem, bārdainiem, nikniem un paģirainiem?
Man ir neformāla, bārdaina, paģiraina un nikna frendliste. Vot tā.
Tas ir labi, ja ņem vērā to, ka darbā man tādu nav, līdzsvaram jābūt. Priekšnieks tik dažreiz piedzeras un guļ uz grīdas, bet tas nu tā. Viš nav neformālis, viš tīri formāli tur tā guļ, dažreiz. Un tas ir,tā teikt, vienīgais prieks manā darba dzīvē.
Bails no zirnekļiem. Man gan nepiemīt mamzelēm raksturīgā spiegšana un "wī, kwī", bet mēdzu teikt :"joptvaimatj" un tirināties, ieskatoties viņu astoņās acēs. Šorīt viens tāds gigants sēdēja uz trubas un blisinājās manos dušošanās procesos (tos, maitas, jau nedrīkstot sist, tad nelaime būšot)un ta es bailīgi dušojos un nodomāju, ka diena, kad šamie evolucionēs - sāks lēkāt jebšu lidot, būs mana pēdējā. Un tad viņš aizdipinājās pa sienu (resns tāds):"klipatu, klapatu", lai labi noslēptos nākošai reizei un piebiedētu nabaga fjoklai bērnu.
