Es jau zinu, ka visiem zb ar savu Latgali, bet Rēzeknē apbedīšanas kantoris spilgti rozā krāsā. Es tā smuki braucu garām un priecājos, o tje "Melnais obelisks". Tur drošvien arī kaimiņu Antons ik vakarus pa ceļam no kroga nāk kapu pieminekļus apčurāt.

bet vakar attālākajā veikalā man, cigaretes pērkot, pasīti vai tiesībiņas paprasīja. aiz manis rindā ķiķinoši puiši,rakņākos es rakņākos, bet somā-nikā, kas apliecinātu manu cienījamo vecumu. Es šai piedāvājos personas kodu noskaitīt, a šī, kaza, nepakam, rinda smīkņā. Nu, es domāju, duras tādas, tūliņ jūs man redzēsiet. Kātoju, nikni, papēžus asvaltā- atskrēju mājā, pagrābu pasi (teorētiski jau varēju uz blakus bodi iet, bet uz mahaču vilka) un tikpat nikni-klipu,klapu- un pie sevis murminot, kaza,ble, dura mahnataja, atpakaļ. Ieskrienu, ar plašu žestu- dures vaļļā, nometu pasi uz letes, jautāju vai dzimšanas apliecību nevaidzēs, pieprasu 4 paciņas un norēķinos 1 un 2 santīmniekos. Hā, hā- skaitīja šī ļoti ilgi. Tā ir, tā ir, ziniet visi, man ir 24 un priekš 17 gadiem man ir pārlieku lielas krūtis, acis pierē ira priekškam?!

lai vērotu un izdarītu secinājumus, tā teikt.

Svens: "Ba, mani tikko vilcienā knapi nenoslepkavoja ar urbi! Priecīgus svētkus! Sargeņģeļi- tās nav nekādas pasaciņas."
Es:"Dzīvei nav jēgas!", teica Buratīno... paņēma urbi... un nourbās! Kas Tev, Z-svētku brīnums uzbruka, vai?"
Svens:"Neznaju, kas tie tādi bija, sēdēju, vilcienā, sēdēju, kamēr ņēma un uzbruka 3 gab, un pisa visu. A es ņēmu un izdzīvoju, tas tas brīnums!"
Es: "Nu ko Tu vazājies pa slāvu vilcieniem naktī-tumsā? Kaut kāds trakums! Urbja banda- moška tā bij kāda arodbiedrība īstenībā- cīņa pret buržujiem?"

lasīju, lasīju- apķiķinājos. Tā silti ap sirdi palika.