redz kā- san atpakaļ mantojumā dabūju tizlu stāvlampu. Tizla bij bezgala, par smagu da par lielu, lai līdz konteineram aizdabūtu. Mēģināju piedabūt šai citu abažūru, tad atkal liku klāt veco, tad atkal jauno- līdz kamēr sačakarēju pavisam.Izskatījās šī pavisam ērmīga. Iestūmu vienā stūrī, tad otrā- visur traucē, rezultātā- iestūmu ka šo koridorā. Un tā tas biedēklis tur marinējās, pa kājām pinās un putekļus uz sevis krāja, bez kāda praktiska pielietojuma- līdz kādā jaukā dienā es pazaudēju pudeļtaisāmo. Desoju pa māju ar to aprasojušo pudeli, bet virsmas tur tādas visas nepiemērotas + bail, ka nenolauž ar visiem radiatoriem. Tā nu skats mans, viltīgais, apstājās pie lampas.Izrādas šim ērmam ir dikti jauka mala(tur, kur spuldzi skrūvē)- tā smuki, garāmejot- knakts- un pudels vaļļā!
Redzi, mazo draudziņ, pamācība ir tāda- varbūt tevi arī kāds kādreiz slinkuma pēc neaiznesīs līdz konteineram, atklās, ka tomēr esi trakoti noderīga (kaut vai kā pudeļattaisāmais) un galu galā aprecēs.vot tje na, sieviešu loģika!

ai, bļadj, vispār mēnešreizes tuvojas un atlūgumu uzrakstīt gribas, nu, vai kaut ko tikpat traģisku izdarīt. Vēl 4,5,6,7,1,2iena un tad es maucu uz Latgali pie Broņislaviem un Romualdiem. Un lai viņi, te, visi stulbi paliek!