Pusstundu saststrēgumā man nācās vērot kā tā slampa skaļi, vēzējot žokļus un izrādot pustrolejbusam savu mutes gļotādu, žļembā košļeni. Tad atbrīvojās blakus sēdvieta un nīlzirga grācija palēcienā metās tai pretī, pa ceļam uzkāpjot uz manas, atzīsim, brīnumskaistās kājas (kas pie tam arī ieauta brīnumskaistā kurpē)un saplēšot, matjtvajuzanagu, zeķi, bļadj! Aizmirsu pieminēt, ka viņa uzlika savu, teisim tā, pēcpusi (nēbūt ne pievilcīgo) uz mana mēteļa malas, ko es nikni atļāvos izraut no šīs pa-dibenes, ar klusu lāstu:"Aita!" Lieki pieminēt, ka viņa izkāpa vienā pieturā ar mani un vilkās pa trotuāra vidu (nu, tā- lai ne pa labi, ne pa kreisi garām netikt). Cerēju, ka izdosies atrast kādu peļķi, lai ņetīši varētu tajā iežļampāties un vismaz apšļakstīt šīs mātītes garderobi, kad šī asoba slaidā lokā iešķūrēja pedagoģijas fak.

Tā-a! Un šitādas dirsas manus bērnus mācīs?

Zināt, ko tu gribi. Un tad gribēt, pa īstam.

kaut kā nesaprot mani neviens un nemīl arī neviens. Bet kniebties grib. Kur jaunības ideāli, ibio?
Bet atkal no otas puses- es jau arī nevienu nemīlu un nesaprotu, bet ar dažiem kniebjos labprāt. Un tāpat kā viņi pēc tam aiziet pie savām sievām un mīļotajām, ilggadējām draugaļām, tā es tak' arī aizeju uz savu svēto teritoriju, kurā visi, izņemot mani, ir tikai viesi. Stulbi kautkā.