Bāc, man besī, ka cilvēki, kuri paši nav ideāli, kaut ko pļekst pa citiem. Nafig ta sēdēt un runāt? Aiziet un sarausta lai savas bikses uz augšu, tā teikt.

Man besī, ka mēs mākam runāt un aprunāt, palaist "pīlītes" nepilnas minūtes laikā. Kā tās ceļo... Tu tik vēl neesi pat sācis domāt par to, ko esi ticis nosodīts, kad jau citi to zin! Pat tu nē!

Man derdzas, ka citiem vienalga! Bet tas jau ir saprotams. Neviens nav kļuvis laimīgs, domājot par citiem, bet sevi nē... vai varbūt nē! Man tik riebjas, ka vienalga nav līdz brīdim, kad cilvēki nedabū savu labumu...

...visbeidzot, es pati sāku sev riebties. Es sāku sevi ienīst par to, ka citi manī saskata kaut ko ņemamu [lasīt - skaistu?]! Nē, drīzāk tiešām ņemamu! Man riebjas būt paņemtai un aizmestai. Tad es neesmu tāda...un nonākam atkal pie tā, ka tāpēc esam nesvarīgi citu acīs.

Un vēl pēdējais... es vairs nekad, nekad, nekad! :)