Man
pretī lidoja draugs. Draugs, kas uz spārniem atnesa pavasari. Tas
nebija smags vai drūms, tas bija saulains un silts, tāpēc arī spārni no
tāda nesamā nesalūza. Un labi ka tā, jo draugi mums ir vajadzīgi ar
visiem spārniem. Nezinu kādēļ, bet cilvēka dabā draugus bez spārniem ir
ierasts izmest. Tā vienkārši. Tāpat kā tādu tauriņu bez lidoņiem nopūš
no palodzes. Nevienam nav vajadzīgs neglīts un lidot nespējīgs
stubenis. Mēs mākam priecāties tikai par tiem tauriņiem, kas plati
atpleš savus krāšņos spārnus un lido augšup, reizēm pat paceļot mūs
līdzi.
Tā arī ir mūsu nelaime. Mēs pārāk daudz skatāmies uz spārniem. Mēs pat
vasaru pareģojam, skatoties uz spārniem: ja pirmais tauriņš, ko
pavasarī ierauga, ir dzeltens, tad vasara būs saulaina, bet ja raibs -
tad arī vasara raiba. Bet vai tā ir tiesa? Vai tad lielākais trumpis
nav mūsu ticība? Pagājušogad es redzēju raibu, toties vasara bija
saulaina. Citu gadu atkal redzēju dzeltenu, bet vasara...uh!
Un
šogad? Kā šogad? Es pirmo redzēju naktstauriņu... Neesmu dzirdējusi,
par ko tas vēstī. Vai par vētrainām vasaras naktīm? Par nogulētām
dienām, nosistām stundām vai varbūt bēdīgi pavadītu laiku? Bet vai tas
mani uztrauc? Ne pārāk. Es paļaujos, ka Liktenis to ievirzīs tā, kā tam
jābūt, Dievs pieliks savu pirkstu, lai iepriecinātu un sargātu mani, un
es... Es pati ar visiem spēkiem gribēšu, lai mana vasara ir interesanta,
saulaina un galu galā pozitīva. Un ja kas, tad ņemot vērā, ka par
naktstauriņu vasaras pareģošanu nekas dzirdēts nav, tad mans pirmais
tauriņš bija dzeltens...
Nu lūk! Uz tauriņu spārniem nav jāskatās. Nav svarīgi, cik
tie lieli, mazi, grezni vai noplukuši. Arī spārnus var piemontēt kā
tādu riepu. Turklāt tā var gadīties arī dārgāka riepa par pašu vāģi,
bet tas nemainīs auto darbību. Un ko līdz Pirelli riepas, ja stubeņa
vietā ir sētnieka slota?
- Garastāvoklis::nostalgic
 - Troksnis:nav
| |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
fijusska