Tu varbūt domā, ka to nezina, ka to neredz, ka to nejūt?
Kā es ienīstu to, kad cilvēki melo! Tas ir daudz trakāk un sāpīgāk nekā
acīs pateikšana. Varbūt vārds "sāpīgs" ne vienmēr būtu vietā, bet
"aizskarošs" gan. Tas aizskar, ja tev melo. Tas parāda, ka tu neesi
patiesības vērts. Tātad es neesmu patiesībās vērta.
Un tas, ko es nesaprotu, ir - kāpēc cilvēki domā, ka viņu melošanu
nevar redzēt? Kad cilvēks melo, viņa izturēšanās nav dabiska, tātad tas
ir pamanāms un labi kontrastē, ja vien cilvēks vairāk kā pusi no
dzīvotā laika nepavada melojot. Turklāt melojot izdalās negatīvā
enerģija. Cilvēki, kas spēj vai vēlas enerģijas uztvert, ļoti labi
zina, kad viņiem melo.
Vai akmens laikmeta babūniem bija vajadzība melot?
Kas un kad vispār izdomāja tādu lietu kā melošanu? Ja iedomājamies
akmens laikmetu, kur dzīvoja "u-u-u" cilvēki, tad kāda jēga viņiem bija
melot? Gaļas gabala dēļ? Guļvietas? Pārošanās kompanjona dēļ? Vispār
viņi to darīja? Man pat tāda nojausma, ka nē. Droši vien tas sākās kādu
laiciņu pēc tam, kad cilvēks iemācījās atvērt muti. Sākumā jau viss
bija o-kay, bet tad uzradās kāds idiņš/idiņa(iedomīgs idiņš/idiņa) un
saprata, protams, līdz ar smadzeņu attīstīšanos, ka iegūs sev
priekšrocības vai arī jutīsies labāk papļerkstot kaut ko ne tā? Lai nu
kā, es nenosodu to pirmo, kurš palaida muti ne tā, jo ja ne viņš, tad
kāds cits, tā šai pasaulē iekārtots (teica peles no "Mazuļa ruksīša"
:D). Es nosodu viņu, ka vispār palaida muti, kā jebkuru citu.
Trešā daļa. Kāpēc cilvēki melo man?
Jo cilvēki melo ikvienam.
Gribi sākt bezmelu dzīvi? Sāc ar sevi, nemelo sev. Tālāk nemelo citiem.
Un tikai pēc tam nonāc pie trešā soļa - samierinies, melo visi un
visiem. Pat mācītājs melo, sakot, ka viss būs labi, Dievs uzklausīs.
Varbūt uzklausīs, varbūt nē. Viņš jau to nezina.
Ja izanalizējam sīkāk to, kāpēc cilvēki melo man, un atturamies no
punkta 3.1.1., tad cilvēki man melo, jo man ir pārāk draudīgs izskats.
Jā! Viņi baidās no manām dusmām. Tas laikam ir vienīgais izskaidrojums.
:/ Patiesībā jau ne es jūtos, ne man liekas, ka esmu tāda baisā, bet
laikam jau tā sanāk, cita izskaidrojuma nav. Tas tādēļ, ka man melo pat
par tādām lietām, kurām, manuprāt, melot nevajadzētu. Es tiešām reizēm
brīnos, jo zinot patiesību, zinu arī to, ka ne dusmotos, ne kā.
Taisnība taču ir tikai normāla, cienījama parādība. Pozitīva parādība,
neatkarīgi no satura. Bet kā lai liek cilvēkiem to saprast? Lai gan
uzskatu, ka nav tas manos spēkos, bet tikai katra paša, reizēm
gribētos, ai, kā gribētos, kaut būtu arī manējos. :(
Pirms melo - padomā! Varbūt katru reizi, kad tu to dari, kaut kur
pasaulē mirst kāda maza radībiņa, jo nav spējusi izdzīvot tik spēcīgas
negatīvās enerģijas klātbūtnē, kādu tu izraisi melojot, kaut vai tie ir
mazi, no pirmā skata nekaitīgi meli. :(
| |