Tu varbūt domā, ka to nezina, ka to neredz, ka to nejūt?
Kā es ienīstu to, kad cilvēki melo! Tas ir daudz trakāk un sāpīgāk nekā acīs pateikšana. Varbūt vārds "sāpīgs" ne vienmēr būtu vietā, bet "aizskarošs" gan. Tas aizskar, ja tev melo. Tas parāda, ka tu neesi patiesības vērts. Tātad es neesmu patiesībās vērta.
Un tas, ko es nesaprotu, ir - kāpēc cilvēki domā, ka viņu melošanu nevar redzēt? Kad cilvēks melo, viņa izturēšanās nav dabiska, tātad tas ir pamanāms un labi kontrastē, ja vien cilvēks vairāk kā pusi no dzīvotā laika nepavada melojot. Turklāt melojot izdalās negatīvā enerģija. Cilvēki, kas spēj vai vēlas enerģijas uztvert, ļoti labi zina, kad viņiem melo.

Vai akmens laikmeta babūniem bija vajadzība melot?
Kas un kad vispār izdomāja tādu lietu kā melošanu? Ja iedomājamies akmens laikmetu, kur dzīvoja "u-u-u" cilvēki, tad kāda jēga viņiem bija melot? Gaļas gabala dēļ? Guļvietas? Pārošanās kompanjona dēļ? Vispār viņi to darīja? Man pat tāda nojausma, ka nē. Droši vien tas sākās kādu laiciņu pēc tam, kad cilvēks iemācījās atvērt muti. Sākumā jau viss bija o-kay, bet tad uzradās kāds idiņš/idiņa(iedomīgs idiņš/idiņa) un saprata, protams, līdz ar smadzeņu attīstīšanos, ka iegūs sev priekšrocības vai arī jutīsies labāk papļerkstot kaut ko ne tā? Lai nu kā, es nenosodu to pirmo, kurš palaida muti ne tā, jo ja ne viņš, tad kāds cits, tā šai pasaulē iekārtots (teica peles no "Mazuļa ruksīša" :D). Es nosodu viņu, ka vispār palaida muti, kā jebkuru citu.

Trešā daļa. Kāpēc cilvēki melo man?
Jo cilvēki melo ikvienam. Gribi sākt bezmelu dzīvi? Sāc ar sevi, nemelo sev. Tālāk nemelo citiem. Un tikai pēc tam nonāc pie trešā soļa - samierinies, melo visi un visiem. Pat mācītājs melo, sakot, ka viss būs labi, Dievs uzklausīs. Varbūt uzklausīs, varbūt nē. Viņš jau to nezina.
Ja izanalizējam sīkāk to, kāpēc cilvēki melo man, un atturamies no punkta 3.1.1., tad cilvēki man melo, jo man ir pārāk draudīgs izskats. Jā! Viņi baidās no manām dusmām. Tas laikam ir vienīgais izskaidrojums. :/ Patiesībā jau ne es jūtos, ne man liekas, ka esmu tāda baisā, bet laikam jau tā sanāk, cita izskaidrojuma nav. Tas tādēļ, ka man melo pat par tādām lietām, kurām, manuprāt, melot nevajadzētu. Es tiešām reizēm brīnos, jo zinot patiesību, zinu arī to, ka ne dusmotos, ne kā. Taisnība taču ir tikai normāla, cienījama parādība. Pozitīva parādība, neatkarīgi no satura. Bet kā lai liek cilvēkiem to saprast? Lai gan uzskatu, ka nav tas manos spēkos, bet tikai katra paša, reizēm gribētos, ai, kā gribētos, kaut būtu arī manējos. :(

Pirms melo - padomā! Varbūt katru reizi, kad tu to dari, kaut kur pasaulē mirst kāda maza radībiņa, jo nav spējusi izdzīvot tik spēcīgas negatīvās enerģijas klātbūtnē, kādu tu izraisi melojot, kaut vai tie ir mazi, no pirmā skata nekaitīgi meli. :(