Nu, ko. Pēdējā diena ceturtdaļgadsimtā.
Kas labs pa šo gadu noticis? Grūts jautājums.
Esmu ieguvusi maģistra grādu, kam praktiski nav nekādas nozīmes. Jā, viņš ir, bet tas ir ķeksītim sev, vecākiem. Sabeidzu vienas attiecības, par ko drausmīgi ilgi pārdzīvoju, bet izrādās, lieki. Sabeidzu vēl vienas attiecības - ar manu BFF, šitais gan reāli sucks. It sevišķi tādēļ, ka man it kā jābūt vedējmātei, bet nezinu, vai man šāds statuss vēl ir spēkā. Aa, viena laba lieta. Pabiju Maljorkā, kas bija ļoti jauki, bet drusku par īsu.
Lielos vilcienos esmu ļoti bēdīga.
Darbs arī beidz mani nost. Tieši un konkrēti ar bezdarbību. Bet es meklēju. Ļoti cītīgi.
Un es gaidu, gaidu un gaidu... Es sagaidīšu. Drīz.
Nākamajam manas dzīves gadam jābūt lieliskam. Par spīti visam. Un es apsolu nečīkstēt un negausties par to, cik viss slikti. Jo nav jau.

Galvu augšā!
Viss būs kārtībā.

Jāāā! Braucieni uz Stokholmu nekad nav bijuši garlaicīgi! Un arī šoreiz tā bija bomba! :D Bet vispār tagad līdz dzimšanas dienai vajadzētu kkādu sauso periodu drusku ieturēt. Kā nekā arī maratoni tuvojas. Jāsakārto fiziskā forma.
Private life? I don't have any... aaa, bet labākā ziņa, ka beidzot satiku Līgu! Nebiju viņu redzējusi kopš kāzām. Happy.
Pēc nedēļas jau Lieldienas. Vāks. Tikko bija Ziemīši un Jaunais gads.
Nu, jā, un ir viens depresīvs vīrietis, kurš laikam ir ļoti sagruzīts šobrīd. Un es negribu, lai vinš sagruzī arī mani. Es esmu priecīgs cilvēks, bet viņa attieksme un teksti sāk uzdzīt depresiju arī man, bet to es galīgi nevēlos. Pavasaris taču tuvojas! :))
Peace.

Es nespēju noticēt, ka to izdarīju! :) I'm back to normal life... and food.
Jā, tā bija rakstura pārbaude. Un es izturēju. Četras nedēļas.
Esmu lepna par sevi.
Vakarā Lulu. :)

Laimīgu 2015.! Ha.
Šādu Jaunā gada nobeigumu es tiešām nebiju gaidījusi. Bet es arī neuzskatu, ka biju ko tādu pelnījusi. Ne jau tādā apmērā.
Cik laimīga jutos 01.01.2014., tik nožēlojami un skumji jūtos 01.01.2015.
Kad kkas mainīsies? Es vairs nevaru sagaidīt...

Mēģinu apslāpēt savas jūtas, bet grūti, ja katru dienu Tevi jāredz. Man bail no kkādas kulminācijas, ka vienu dienu vnk viss gāžas ārā, visas emocijas, viss. Grūti elpot. Grūti aizmirst. Bērnišķīgi, bet cilvēcīgi.
Es gribu palaist vaļā, lai varētu dzīvot tālāk, jo tas šobrīd ir tas, kas mani bremzē. Es to apzinos. Bet daļa manis negrib laist vaļā, jo, ja nu gadījumā Tu nāc pie prāta.
Protams, būtu labi, ja būtu kāds, kas novērš manu uzmanību. Bet nav un nebūs, kamēr es nebūšu izmetusi Tevi no savas sirds. Jā, Tu vēl tur esi.
Rudens, vienai salst.

Ja Tu tur, kaut kur, esi, tad Tev ir pēdējais laiks mani sameklēt.
Savādāk visu laiku jādomā par J.

Viss. Oficiāli.
Šodien es sāku jaunu, skaistu dzīvi.
Gana ir raudāts, pārdzīvots.
Un man izdosies! Es zinu.

Iepriekšējais ieraksts ir joprojām aktuāls un ļoti precīzi apraksta manas šī brīža emocijas.
Bet, kā es mēdzu sacīt, nekas nav beidzies, kamēr tas nav beidzies (kaut konkrētajā gadījumā viss jau sen ir beidzies, palikušas tikai manas iedomas kko saglābt).
Ļoti grūti saņemties. Sāp.

Vislielākais naids rodas pret tiem, kuriem izdevās pieskarties tavai sirdij, bet pēc tam iespļauj tev dvēselē...

Un tad, kad man beidzot, beidzot liekas, ka jā, ir, man atkal salauž sirdi. Bet šoreiz pa īstam, tā kā vēl nekad mūžā.
Tas tāpēc, ka es pirms tam nevienam tā nebiju atvērusi savu sirdi. Tāpēc arī sāp ļoti. Ļoti.
Teorētiski jau nekas vēl nav beidzies, laikam. Nezinu. Neziņa man skalo smadzenes un liek domāt visādas stulbas domas.
Un tieši tagad, kad man jau tā ir smags periods. Paldies, ka padari to vēl smagāku.
Vakar laikam bija kulminācija. Sēdēju viena pati, dzēru un pinkšķēju. Es vispār nekad neraudu vīriešu dēļ.
Nav vairāk, ko teikt.
Bēdīga.