kamēr vien būs gribasspēks ap savu dzīvīti uzvīt ilūziju virtenītes un tajās spoguļoties, paciest varēs arī Hiroshima mon amour un dievs vien zina kādas Berlīnes, bet vēlāk..vēlāk, kā man šķiet, jāļauj par sevi parūpēties bērniņiem, baltiem cimdiņiem rokās apceļojot puspasaules, knipsējot katru Eifeļtorņa pagriezienu, lai it kā atgādinātu sev, ka jaunībā jau tas Eifeļa tornis nestāvēja neko tālu no patiesības. Ir laiks māņiem, ir laiks patiesībai.